Ābols no ābeles tālu nekrīt jeb vegāni un viņu bērni

Sandris Ādminis ir studējis LU Vēstures un filozofijas fakultātē, pabeidzot studijas ar diplomdarbu par cilvēka un dzīvnieka attiecību ētiskajiem un juridiskajiem aspektiem, kā rezultātā kopš 2008. g. ir pievērsies vegānismam. Bijis viens no “Dzīvnieku brīvības” dibinātājiem, kā arī Vegan.LV satura redaktors, bet šobrīd darbojas “Riga Animal Save” kustībā, veido Radio NABA raidījumu “Zootehnikums”, kā arī rīko lekcijas un publikācijas par dzīvnieku aizstāvību un vegānismu.

– “Mammu, no kā rodas desiņas?”
– “No cūkām!”
– “Bet kur cūkas dabū tās desiņas?”

Dzīves pašā sākumā bērni mēdz būt kā miniatūri briesmoņi, kas ķer, grābj un bāž mutē vai plēš visu un visus, ko var pagrābt, it īpaši tos, kas kustas. Protams, bez ļauna nolūka, bet arī bez spējas apzināties cēloņsakarības – par to, ka mums jābūt saudzīgiem, nevajag darīt citiem pāri. Par laimi, viņiem vēl nav zobu, viņi nav milzīgi un spēcīgi (atšķirībā no īstajiem briesmoņiem). Tomēr jau visai agrā vecumā viņos pamazām atmostas piesardzīgāka ziņkāre par dzīvniekiem un empātija jeb spēja iejusties citu būtņu emocionālajā stāvoklī. Tad, iespējams, viena no skaistākajām lietām, ko varam darīt, ir to novērtēt un atbalstīt viņus, ļaujot šai dabiskajai interesei un līdzjūtībai izpausties viņu rīcībā un no tās arī šo to mācīties. Un vienlaikus: ja cenšamies viņus pasargāt no šausmīgiem skatiem un stāstiem, par to, ko cilvēki nodara dzīvniekiem, vai nav dīvaini vienlaikus ar savu naudu un izvēlēm atbalstīt līdzīgu nežēlību, pat ja to neredzam? Kāpēc finansēt to, ko mūsu bērni un mēs paši uztvertu kā pretēju dzīvnieku saudzēšanai un pasargāšanai?

Ik pa laikam diskusijās par vegānismu izskan pārmetumi, ka vegāni uzspiež bērniem savu pasaules skatījumu. Bet vai tad to kaut kādā mērā nedara ikviens vecāks, kam ir sava vērtību sistēma un kas grib iemācīt saviem bērniem pēc saviem ieskatiem svarīgāko un vērtīgāko dzīvei? Tā taču ir audzināšanas būtība, vai ne? Gan ietekmējot to, cik daudz laika viņi pavada pie ekrāniem, kurā skolā iet, kādas ir viņu manieres, kā izturas pret sunīti vai kaķīti un pārējiem. Nedarīt pāri citiem. Tas pats arī saistībā ar dzīvnieku izmantošanu un nogalināšanu pārtikai, apģērbam vai izklaidei: ja vecākiem tas šķiet nežēlīgi, videi nedraudzīgi un arī cilvēka veselībai lieki vai pat kaitīgi – vai tad ir dīvaini, ka viņi šīs pārliecības māca arī saviem bērniem? Ja vecākiem šķiet nepieņemami tas, ka dzīvniekiem pārgriež rīkles, mātēm atņem mazuļus un tur viņus pieķēdētus vai iesprostotus – vai nav tikai loģiski, ka kaut kādā piemērotā vecumā viņi par to pastāsta arī jaunākajiem ģimenes locekļiem? Jo tas, ko ikdienā bērniem iemāca multenes, reklāmas, datorspēles, komiksi utt., ir pavisam tālu no realitātes – dzīvnieki staigā kā mēs, valkā drēbes, runā kā cilvēki un reizēm pat gaļas produktu reklāmās dzied jautras dziesmiņas par to, kā viņiem patīk ēst vienam otru. Arī attēli uz neskaitāmajiem gaļas un piena produktu iepakojumiem neparāda neko no tā, kas patiesībā notiek ar dzīvniekiem, no kuru ķermeņiem šie produkti ir iegūti. Šajos “pūkainajos” zīmējumos redzama pavisam sagrozīta realitāte, jo ražotāji diez vai ir gatavi lepoties ar to, kas un kā ar šiem dzīvniekiem patiesībā notiek, lai iegūtu attiecīgo pārtikas produktu. Bet bērniem (un ne tikai) tas, iespējams, veido izplatīti naivo priekšstatu par to, kas notiek mūsdienu lopkopībā.

Daudzi vecāki savus bērnus ved uz dārzu, kartupeļu lauku vai zemeņu dobi, lai parādītu, kā rodas mūsu pārtika – bet cik daudzi būtu gatavi bērniem parādīt kautuvi, teļa aizvešanu no mātes vai to, kas notiek olu industrijā ar gailēniem? Ja bērni redzētu, kas notiek kautuvēs un lielfermās, no kurām nāk absolūtais vairums dzīvnieku izcelsmes pārtikas, nebūtu viegli viņiem iestāstīt, ka tā visa rezultāts ir kaut kas labs un ēdams – protams, ja vien vecāki nav ar savu piemēru iemācījuši, ka turēšana nebrīvē, mākslīgā apsēklošana, nokaušana un viss pārējais ir “normāla lieta”. Tas ir arī stāsts par godīgumu pret sevi, ne tikai pret bērnu.

Vegānu ētika ir pavisam vienkārša: nedarīt pāri dzīvniekiem, nedzīvot uz viņu labklājības rēķina. Kad runa ir par t.s. mājas mīluļiem – kaķiem un suņiem vai kādiem savvaļas dzīvniekiem, tad vairāk vai mazāk mēs visi esam par to vienprātībā. Bet, kad šo pašu aicinājumu saudzēt dzīvību un neatņemt brīvību attiecinām uz t.s. “ēdamajiem dzīvniekiem”, daudzu cilvēku prātos pēkšņi ieslēdzas cita morālo vērtību sistēma. It kā govis, cūkas, vistas, jēri, zivis un citi nebūtu daļa no dzīvniekiem, bet gan kaut kādi īpaši organismi, uz kuriem šie aicinājumi vairs neattiecas: saudzēt dzīvību, neatņemt brīvību un nedarīt pāri.

Pieaugot vegānu ģimeņu skaitam, pēdējos gados medijos mēdz parādīties ziņas par tādiem vegānu vecākiem, kas it kā mērdējuši badā savus bērnus. Taču, kad rūpīgāk iedziļinās stāsta būtībā, parasti izrādās, ka problēmas cēlonis ir nevis tas, ka bērns barots vegāniski, bet nepareizs vai nepietiekams uzturs kā tāds. Piemēram, barot bērnu ar auzu putru un ābolu biezeni ir vegāniski, bet noteikti ne pilnvērtīgi. Ja vecāki apzinīgi izglītojas par šo tēmu, konsultējas ar zinošu ģimenes ārstu vai uztura speciālistu un nodrošina daudzveidīgu uzturu, no šādām problēmām var izvairīties – kā liecina daudzu vegānu ģimeņu pieredze.

Liela daļa cilvēku, kas bažījas par vegānu vecāku bērniem, satraucas tieši par uzturvielu pietiekamību un to, vai bērns saņems visu normālai attīstībai vajadzīgo. Tāds satraukums ir saprotams, un arī uztura speciālisti mēdz uzsvērt, ka bērnu vegānu uzturam jāpievērš īpaša uzmanība. Taču tas drīzāk ir akmens Latvijas veselības speciālistu “dārziņā”, kurā pagaidām (2020. g. oktobrī) vēl nav ne publisku diskusiju, ne oficiālas nostājas un ieteikumu šajā sakarā.

Ko par to saka citu valstu eksperti? Pasaulē lielākā uztura speciālistu organizācija “Academy of Nutrition and Dietetics” (kas būtībā ir tāda kā Ziemeļamerikas dietologu asociācija) jau ilgus gadus turas pie nostājas, ka “Pareizi plānots veģetārs uzturs, tostarp pilnībā veģetārs vai vegānisks uzturs, ir veselīgs, satur pietiekamu uzturvielu daudzumu (..) un ir piemērots cilvēkiem visos dzīves posmos”. To pašu pauž “Ziemeļvalstu uztura rekomendāciju” veidotāji (uz kuriem kā uz autoritāti atsaucas arī LR Veselības ministrija nesen atjaunotajos veselīga uztura ieteikumos), arī britu uztura speciālisti un citi. Bet tepat kaimiņos sertificēti igauņu dietologi ir pat publiskojuši vegāniskas ēdienkartes paraugu bērnudārziem. Savukārt Latvijā pavisam nesen dietologi publiski atzina, ka sabalansēts veģetārs uzturs ir veselīgs ikvienā vecuma posmā. Atliek ticēt Lolitai Neimanei (kas nesen par to izteicās raidījumā “Zootehnikums”), ka šī tēma LR Veselības ministrijā ir ierosināta un drīz varētu rezultēties oficiālā nostājā par vegānisku uzturu. Cerēsim, ka nebūs vajadzīgs atkal kāds skandāls, lai līdz tam nonāktu – kā tas bija Ikšķiles Brīvās skolas gadījumā.

Ko darīt vecākiem, kas grib audzināt savu bērnu vegāniski jau tagad, kamēr oficiāls atzinums nav pieejams? “Apbruņoties”, pirmkārt, ar pacietību un, protams, ar zināšanām un pamatotām atbildēm no atsevišķiem ekspertiem un citu valstu kompetentajām iestādēm, kas ar šo tēmu jau tikušas galā. Jo ,visticamāk, vēl kādu laiku nāksies saskarties ar pārmetumiem un uzbrūkošiem jautājumiem, turklāt pārsvarā no cilvēkiem, kas pat nav centušies šajā tēmā iedziļināties. Ir vērts arī sazināties ar citiem vecākiem-vegāniem un galu galā runāt ar bērniem par to visu ar mīlestību un saudzīgumu pret visām dzīvajām būtnēm.
Lai labi izdodas!