Ievas stāsts

Ieva Lejiņa kopā ar dzīvesbiedru dzīvo Rīgā, ir mamma diviem bērniem. Ieva ir radoša, jauna sieviete. Ievā sevi var atpazīt daudzas Latvijas sievietes, kas dzīvo ģimenes dzīvi, audzina bērnus, mēģina līdzsvarot ikdienu Latvijas un pasaules mainīgajos apstākļos un nepazaudēt savas vērtības. Ieva bija pirmā, kura pirms 2,5 gadiem ģimenē izvēlējas ēst tikai augu valsts produktus, viņai pievienojās arī bērni.
Ieva sniedz ieskatu savā pieredzē, kā vegānisku uzturu saglabāt arī bērnu ikdienas skolas gaitās, ne tikai pie ģimenes galda. Ar ģimenes ieradumiem, padomiem, receptēm un tagad arī ar bērnu kārbiņu saturu Ieva dalās savā Instagram kontā healthy.eve.lvŠeit Ievas stāsts.

Bērni salīdzinoši nesen sāka ēst tikai augu valsts uzturu. Līdz tam vecākais bērns, kuram tagad ir 11 gadi, kādu gadu ēda veģetāri. Sākoties Covid-19 periodam, kad bijām visi mājās un kopā draudzīgi pusdienojām, bērni paši izdomāja, ka grib izmēģināt ēst kā mamma- vegāniski. Paši meklēja informāciju par vegānisma filozofiju, par dzīvnieku izmantošanu un to aizstāvēšanu. Arī man prasīja dažādus jautājumus par dzīvnieku labturību, uz kuriem es arī ļoti godīgi atbildēju. Meitai, kurai šobrīd ir 7 gadi, vegānisks dzīvesveids ir vairāk līdzcietības jautājums, savukārt puikam primāri bija veselības aspekts, un empātija sekoja pēc tam.
Veģetārās pusdienas, ko dēls ēda skolā, bija diezgan niecīgas un nebaudāmas. Viņš regulāri nāca mājās nepaēdis vai arī pirka kaut ko (ne tik veselīgu) pie skolas esošajā veikalā. Es viņu nenosodu, jo arī man negaršotu, piemēram, puscieti kartupeļi un “pliki” brokoļi vai cietas pupiņas.

Kad bērni pārgāja uz vegānisku ēdienkarti, bija izolācijas periods Latvijā, tad visi dzīvojām pa mājām. Protams, šajā laikā ar ēšanu nebija problēmu, jo visu gatavoju es pati un lēnā garā taustījāmies, kas kuram garšo, kas ne tik ļoti. Vīrs turpina lietot dzīvnieku izcelsmes produktus, bet arī viņš ir tos samazinājis mūsu ietekmes rezultātā. Viņš ciena mūsu izvēli un ir atbalstošs, kas mani un bērnus ļoti priecē. Ja kāds ārpus ģimenes atļaujas ko pateikt par bērnu uzturu, tētis aizstāv bērnu izvēli. Šis un tas arī viņam ir iegaršojies no mūsu ēdienkartes! Piemēram, vegāniskie burgeri, tos ēdam visi ar gardu muti! Mūsu draugu un radu lokā nav neviens vegāns, bet ne mani, ne bērnus tas īpaši neietekmē. Ir, protams, dzirdētas visādas dzēlīgas piezīmes par vegāniem, par to, ka viņi ēd tikai zāli un ka visdrīzāk izkritīs visi zobi utt. Bet to visbiežāk runā cilvēki, kuriem pašiem ir maza saprašana par uzturu, par to, kā mūsdienās tiek audzēta pārtika, kā tiek iegūts piens un kā aug gaļai paredzētie lopi. Domāju, ka šāda veida uzbrukumi ir sava veida aizstāvība, jo paši visdrīzāk apzinās, ka viņu šķīvja saturs nav pats pareizākais. Es nekad nevienam neesmu aizrādījusi par viņu ēšanas paradumiem. Es nelienu visēdāju šķīvjos un mācu to nedarīt arī saviem bērniem. Katram ir brīva izvēle, ko likt vai nelikt uz galda. Cik esmu dzirdējusi, tad arī bērni māk aizstāvēt savu izvēli vienaudžu vidū. Sāpīgāk ir tad, ja nezinoši pieaugušie sāk mācīt un ietekmēt manus bērnus! Ļoti izvairos no negatīvu vārdu pārmaiņas, bet, ja tā notiek, tad noteikti neesmu konfliktsituācijas ierosinātāja.

Ar bažām gaidīju rudeni, kad atsāksies mācības klātienē. Viņi mācās vienā no lielajām Rīgas skolām. Zinot, ka Latvijā vegāniska ēdienkarte nav akceptēta no Veselības ministrijas puses, sapratu, ka nāksies pašai gatavot līdzi pusdienas un launagu. Šobrīd ceļos vēl agrāk nekā iepriekš, lai abiem sagatavotu līdzi kārbiņas uz skolu. Nevienam pret to iebildumu nav. Skolotāji ir saprotoši un bieži izsaka komplimentus par skaisto un veselīgo kārbiņu saturu. Un man ir sirdī miers, ka bērni ir pilnvērtīgi paēduši. Izskatās arī, ka gan 11 gadnieks, gan 7gadniece lieliski tiek galā ar to, ka atšķiras no pārējiem ar šo kastīšu ņemšanu līdzi. Bieži viņi padalās ar saviem klasesbidriem, iedod pagaršot kaut ko jaunu! Bērni ir atvērtāki jaunajam atšķirībā no pieaugušajiem. Bērnu tētis priecājas, ka, pateicoties manis ieguldītajam darbam, bērni ir paēduši skolā. Viņš arī piekrīt, tam , ka veģetārā ēdienkarte skolā pagājušo gadu bija niecīga. Protams, ka šī kārbiņu sagatavošana no manis prasa laiku, izdomu un zināmu spriedzi katru dienu. Lai cik tas smieklīgi neizklausītos, savā ziņā palīdz mana ”instagramošana”. Redzu, ka neesmu tomēr vienīgā mamma, kas ar šo nodarbojas, tas palīdz, ja kāds uzraksta labu vārdu un pasaka vienkārši “PALDIES” par to, ka padalos ar idejām un knifiņiem! 

Vispār dīvaini, ka kāda instance vai cilvēku grupa var noteikt, kas tev vai taviem bērniem būtu jāēd. Ļoti ceru, ka jau tuvākajā nākotnē augu valsts ēdienkarte un tās nepieciešamība arī skolās un bērnudārzos aktualizēsies aizvien vairāk. Un ka dzirdīgas un svarīgas ausis to reāli arī sadzirdēs un sāks rīkoties! Uzskatu, ka katrs pats var izvēlēties, ko likt vai nelikt savā mutē, un sava izvēle nav jāpaskaidro ar ārsta zīmi!


Ievas ieteikumi pusdienu kastītes saturam:
– graudaugi (rīsi,griķi,grūbas) vai kartupeļi plus pupiņas, dārzeņi,
– graudaugi ar tofu vai sojas kotletēm, sojas cīsiņiem plus dārzeņi,
– biezzupas ar grauzdiņiem vai dārzeņu zupa,
– makaronu salāti ar dārzeņiem, pākšaugiem,
– jau tradicionāli-piektdienas ir burgeru dienas.
Uzkodās vai launagā- batoniņi, suliņas, āboli, vīnogas, vegāniskie sieriņi, barankas, cepumi, sausiņi, rieksti, žāvēti augļi, augu piens.