Ilzes stāsts

Ilze Vēze- Balode ir mamma trīs bērniem un tieši mammas loma un bērnu vajadzības ir palīdzējušas Ilzes ģimenei rast izpratni par dzīvnieku un to produktu nelietošanu uzturā. Šeit Ilzes stāsts.

Bērnības atmiņās ir palicis prātā, cik ļoti vecmamma raudāja, kad viņas govi, (šķiet, ka vēl bija arī tele) vilka, stūma iekšā automašīnas piekabē. Visādi mēģināja tās dabūt iekšā. Nesapratu, kāpēc vecmāmiņa raud. Vaicāju vectēvam, kurp ved gotiņas, viņš smīkņājot atteica: ” Uz desām.” Tolaik it kā sapratu, bet vienlaikus nesapratu- kā tas ir – uz desām…

Šīs atmiņas- cūku bēres, putnu kaušana, ķermeņu griešana, dalīšana- iespiedusies dziļi, dziļi prātā. Tad tā šķita normāla, ikdienišķa lauku ikdienas kārtība: baroja, runājās, audzināja, tad nokāva un mēs apēdām. Vecvecāki dzīvoja tā, kā viņiem bija mācījuši viņu vecāki: medīt, kaut, audzēt iztikai. Nebija izvēles? Nebija zināšanu izpratnes par uzturvērtību, par to, kas mūsu organismam nepieciešams? Nebija vēlmes zināt un dzīvot citādāk? Nevaru atbildēt.

“Gaļa, piena produkti, olas jāēd katru dienu, tas ir veselīgi. Tā vajag. Tā jābūt. Ēd un neuzdod muļķīgus jautājumus,” to bērnībā dzirdēju pietiekami bieži, lai gan šaubas dažkārt piezagās, bet centos par to nedomāt.

2010.gadā, pēc pirmā bērna, Elīzas, nākšanas pasaulē, uzdūros kādai filmai par industriālo lopkopību, piena industriju, par metodēm, kā tiek audzēti dzīvnieki, kā viņi tiek kauti, “pārstrādāti”, par to, kas notiek ar piena govīm un viņu mazuļiem. Man bira asaras, tecēja puņķi, es biju šokā, redzēto bija grūti aptvert un pieņemt. Ļoti grūti “sagremot” patiesību. Sāku apšaubīt apkārtējo teikto par uzturu. Gāja laiks, savus ēšanas paradumus nebiju mainījusi. Pirms miega parasti atmiņā atausa briesmīgie skati no filmas, kuru biju skatījusies, domas par visa jēgu, par sistēmu, par nāvi, par vērtībām.

2015.gadā, pasaulē nāca mūsu otrais bērns, Pērkons. Viņam tika konstatēta govs piena olbaltumvielu un laktozes nepanesība. Man bija jāmaina ēdienkarte, kamēr baroju dēlu ar krūti. Kad pediatrs to pavēstīja, tajā mirklī šķita- ko tad es vispār drīkstu ēst? Sākumā pašas nezināšana un informācijas trūkums bija radījis trauksmi. Izrādījās, ka izslēgt piena produktus no ēdienkartes bija daudz vieglāk, nekā biju iedomājusies. Veikalos bija pieejamas daudz dažādas alternatīvas.

Pēc dēla dzimšanas, arvien vairāk sāku interesēties par veģetārismu, uzzināju, ka pastāv vegānisms. Tādu terminu nebiju dzirdējusi. Pirmā doma atkal- ko tad vispār var ēst, ja neko nedrīkst? Tieši tāda bija mūsu ģimenes ēdienkarte. Katru dienu gaļas ēdieni, dārzeņus, izņemot burkānus un kartupeļus, uzturā lietojām maz. Riekstus un sēklas, svaigus salātus un dārzeņus gandrīz vispār neiekļāvām uzturā, toties lielu atsaucību guva dažādi pusfabrikāti- desas, cīsiņi, panētas zivis utt… Diezgan baisi, ja atskatos pagātnē.

Uzmācīgās domas par to visu briesmīgo, kas notiek fermās, kautuvēs, mani nelika mierā. Bija iekšējā dilemma. Domāju, cik tas viss ir nežēlīgi, bet pati ēdu kotletes. Veikalu plauktos miesu atliekas, piens šķiet tik bezpersonisks. Tāds tas ir izveidots, jo kāds ar to pelna. Nav izdevīgi, ka cilvēki redz, dzird un jūt.

Periodiski no savas ēdienkartes izslēdzu gaļas produktus, tomēr ik pa brīdim atgriežoties ierastajās sliedēs, vienlaikus jūtoties vainīga savā un mocībās esošo priekšā. Kādu laiku centos nedomāt par to visu, lai gan pirms miega uzmācīgās domas nelika mieru. Neskatījos dokumentālās filmas, lai spētu par to pēc iespējas mazāk domāt.

2019.gadā nāca pasaulē mūsu Austra. Arī viņai, tāpat kā mūsu dēlam, ir laktozes un govs piena olbaltumvielu nepanesība. Atkal man bija jāmaina sava ēdienkarte.

Es vairs nespēju sev melot, mēģināju iejusties to mammu lomā, kuras piedzemdē, bet kuru mazuļus atņem un aizved traktora piekabē, lai nogalinātu. Piens, kas domāts viņu mazuļiem, tiek nozagts, izmantots, lai pieauguši cilvēki varētu pieliet brokastu pārslām, kafijai. Tas vienkārši kļuva neizturams. Visa informācija, kuru biju lasījusi, klausījusies, skatījusies, uzzinātais, aptvertais, vairs nebija noslēpjams, iebakstāms prāta tālākajā plauktiņā. Tas vienkārši nebija izdarāms.

Viss.

Es pilnībā mainīju ģimenes ēdienkarti. Meklēju receptes, radīju tās pati. Pārliecinājos, cik plašu, skaistu, gardu ēdienu klāstu piedāvā vegānisms. Vīrs mani atbalstīja un ar lielu interesi baudīja jaunās garšas, citādāko ēdienu.

Saviem lielajiem bērniem esmu stāstījusi, devusi informāciju, rādījusi klipus par to, kas notiek fermās, olu ražotnēs, kautuvēs. Stāstījusi par mijiedarbību uz Zemes, par to, cik viss ir saistīts. Par cilvēka ietekmi, par klimata pārmaiņām, kurās piedalās arī šīs dzīvniekus izmantojošās industrijas, akcentēju, ka viss ir maināms, viss ir mūsu rokās, mūsu vēlmē mainīt. Izglītības iestādēs par to runā ļoti maz. Daudz noklusē, daudz maldina. Man tas nav saprotams.

Mājās mūsu bērni ēd vegāniski. Pie radiem un skolā / bērnudārzā tas ir citādāk. Pagaidām mīļā miera labad neeju un nerunāju par šo jautājumu. Pašai kauns.

Ar jaunāko meitu ir tā, ka, apmeklējot kārtējo ārsta vizīti, 4 mēnešu vecumā, meitai lika dot ēst gaļu ar dārzeņiem (lai gan, baroju viņu ar krūti, svars vienmēr bija normas robežās ), to arī darījām, jo “pediatrs tomēr zina labāk par mani” – tādas bija manas domas, jo nebiju pārliecināta par savas izvēles nekļūdīgumu zīdainim, iekšēji māca bailes un šaubas. Reizi nedēļā viņai papildus krūts barošanai, dārzeņiem un augļiem devu gaļu līdz aptuveni gada vecumam, pēc tam uzsvaru liku uz pākšaugiem gaļas vietā. Bērna pediatram vēl aizvien neesmu darījusi zināmu, ka bērns ikdienā nelieto dzīvnieku izcelsmes produktus un ka lieto piena maisījumu uz sojas bāzes.

Iespējams, jūtos nepārliecināta par sevi, bet baidos no nosodījuma, no negatīvas attieksmes, tāpēc izvēlos klusēt. Austrai fiziskā un garīgā attīstība ir atbilstoša vecumam. Viņa ir vesela, dzīvespriecīga, laimīga, darbīga, komunikabla.

Es domāju, mana kā vecāka un kā pieauguša cilvēka pienākums ir uzņemties atbildību par savu lēmumu un atklāti runāt par uztura izvēli ar ģimenes ārstu, pediatru, ar radiniekiem, izglītības iestādēm, bet tajā pašā laikā māc bailes, jo cilvēki ir noskaņoti skeptiski pret vegānismu, īpaši ēdinot mazus bērnus, jo ap to ir radīti daudz mīti, nezināšana, informācijas trūkums, “iepotēti” stereotipi.

Priecājos, ka arvien vairāk par šo tiek runāts, tas motivē nebaidīties un aizstāvēt savu viedokli, savu pārliecību.