Kas tie tādi par dīvaiņiem – vegāni?

Evita Štāla, Mg.psych., dalās savās pārdomās par to, kāpēc vairums cilvēku baidās no citādā, ko vegāni vēlas pateikt ar savu dzīvesveida izvēli un kā mainīt domu ieradumus.

Ko darīt ar bailēm no vegāniem? Pareizi, vai nu kļūsti par vienu no viņiem, vai– meties aizsardzības pozīcijā.

Jā, cilvēku reakcija ir tieši tāda, ja es baidos, ka tas mani var ietekmēt, labāk no tā kaut kā izvairīties vai noliegt. Mūsdienu sabiedrībā kopumā diemžēl reti nākas saskarties ar cieņpilnām attiecībām. Ir redzama neiecietība, noliegums, atklāta ņirgāšanās. Kāds teiks, ka vainojams mīlestības trūkums, cits– intelekta.

Mūsu reakcijas veidu ietekmē intelekts, emocionālā inteliģence, audzināšana, personīgā pieredze, zināšanas, vide, kurā indivīds ir audzis, uzskati, piederība kādai grupai.

Cilvēka reakcija pret vegānismu ir tieši tāda pati vai ļoti līdzīga, kāda ir viņa reakcija, sastopoties ar jebko sev nezināmu. Tas nozīmē- viens papētīs, pamēģinās, izzinās, pajautās, novēros, izdarīs secinājumus, kāds, iespējams, uzreiz pieņems lēmumu darīt citādāk nekā iepriekš, kāds ignorēs visu, ko zina, bet vēl kāds – uzbruks, izsmies, devalvēs.

Šoreiz gribu runāt vairāk par pēdējo reakciju – devalvēšanu, uzbrukšanu, izsmiešanu.

Bieži sociālajos tīklos var lasīt ierakstus, skatīties bildes, kurās to lietotāji izsmej vegānus (veģetāriešus), neiedziļinoties ziņas būtībā un varbūt pat neizprotot vegānisma un veģetārisma atšķirības.

Nesen aplūkoju diagrammu, kur attainotas proporcijas iespējai kļūt par vegānu– rozā 90%, ka nekad nekļūšu un dzeltens – 10%, ka arī nekad nekļūšu par vegānu, tikai dzeltenā krāsā, skaidri norādot attieksmi, ka cilvēks nekad par tādu nekļūs.

Tas liek uzdot jautājumu – kāpēc ir tik svarīgi to uzsvērt, izcelt, nicināt?

Šāda attieksme liek domāt, ka cilvēks jūt apdraudējumu no vegānisma, tāpēc to vajag devalvēt – nolikt pie vietas, mazināt tā nozīmi.

Iespējams, cilvēki jūtas nepatīkami, vainīgi, ka tomēr lieto uzturā dzīvnieku izcelsmes produktus. Tas varētu nozīmēt, ka netiek domāts plašākā skatījumā, nav gana empātiski (tātad kaut kādā ziņā es esmu sliktais, jo atbalstu dzīvnieku patērēšanas industriju, un nevienam jau negribas būt sliktajam), bet pats indivīds negrib neko ierastajā ikdienā mainīt. Tāpēc tiek meklēts ātrs risinājums aizstāvēt savu pozīciju, izmantojot uzbrukumu, meklējot atbalstu arī pie citiem, ar kuriem pasmiesies par jociņu, par citādo, par vegānu. Kopā smieties ir spēks. Nereti tas notiek neapzināti. Un, ja neesi radis analizēt, dalīties, pārdomāt, interesēties par pasaulē notiekošo, tad noteikti esi gana rigīds savos uzskatos.

Pārmaiņas prasa laiku, kas ietver sevī dažādus personības augšanas procesus, līdz cilvēks ir atradis līdzsvaru starp veco un jauno informāciju un ir gatavs nākamajam intelektuālās attīstības posmam. Katrs šādas pārmaiņas uztver dažādi, taču ikvienam tās rada stresu, jo tas ir ceļš uz nezināmo. Kā tas būs? Ko es teikšu citiem? Ko citi par mani teiks? Ko tas no manis prasīs?

Jāatzīst, ka arī otrā frontē cilvēki mēdz būt gana agresīvi ar informācijas pasniegšanas veidu, rādot šausmu bildes, kas notiek lopkautuvēs, kas notiek ar dzīvniekiem, kas vispār notiek dzīvnieku audzēšanas industrijā. Dažkārt tāds provocējošs izteiksmes veids tiek izvēlēts tikai tāpēc, ka citādāk jau neviens nesadzird.

Kuram no mums ir vēlēšanās teikt– jā, es atbalstu, ka dzīvniekiem ir jāpiedzīvo fiziskas un emocionālas šausmas, lai es varētu ēst steiku!? Vairākumam tādas vēlēšanās nav. Mēs varam neskatīties dzīvnieku aizstāvju rādītās bildes, mēs varam teikt, ka tās visas ir muļķības un turpināt verbāli uzbrukt tiem, kuri tās rāda. Tas ir veids, kā mēs- cilvēki- cenšamies noliegt neizturamo, nepatīkamo un izvairamies no vajadzības mainīties. Ja es to zinu un redzu, es nevaru noliegt, ka es to zinu, vai ne?

Ir skaidrs, ka tas, kurš pateiks, ka karalis ir pliks, būs tas, kurš saņems pirmo akmeni, jo uzdrīkstējies nosaukt vārdā nepatīkamo realitāti un izgaisinājis ilūzijas. Taču, ja neviens to nepateiks, tad nebūs iespēju mainīt mūsu domāšanu, uzvedības mehānismus un ieraduma spēku. Tādas ir tās cīņas. Bet realitāti, ka ir cilvēki, kuri izvēlas noteiktu un zināmu iemeslu pēc vegānismu, vairs nevar noliegt, jo viņu kļūst arvien vairāk. Un būtu muļķīgi dzīvot tā, it kā uz mani un tevi tas neattiecas.

Ir daļa cilvēku, kuri pamazām patiešām maina savus ieradumus, saprotot, ka viņiem nevajag uzturā katru dienu gaļu, ka piena produkti arī viņa zarnu traktam nav labvēlīgi. Ir pusaudži, kas izvēlas būt par veģetāriešiem vai vegāniem, tāpēc arī viņu vecāki nevar ignorēt lietas, kurām jāpievērš uzmanība. Un, manuprāt, tas ir pats būtiskākais- sākt domāt un redzēt plašāk un izzināt.

Uzdod jautājumu un tev būs atbilde, ir jātiek tālāk par vienkāršu noliegumu, kas pēc būtības cilvēkā nomērdē visas maņas un attīstības iespējas.

Ik pa laikam varam sev pajautāt:

Kā es jūtos, kad iedomājos, ka varētu atteikties no dzīvnieku izcelsmes produktiem? Kas ir labākais man? Kas man palīdzētu samazināt dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanu ikdienā? Ar ko man sākt? Kam man jāpievērš uzmanība? Kur vērsties pēc padoma? Kādas ir manas bažas?

Es ceru, ka šī vietne palīdzēs uzdot sev jautājumus un rast uz tiem nozīmīgas atbildes, ka šeit dzims cieņpilna attieksme un cieņpilnas attiecības, radīsies jaunas draudzības un cilvēki viens otru spēs motivēt, atbalstīt un izglītot. Izdošanos!