Rainelda Segliņa ir vegāne un divu bērnu mamma. Viņa dalās savā pieredzē par grūtniecības laiku un bērnu vegānu ienākšanu ģimenē. Lai Raineldas stāsts iedvesmo un iedrošina Latvijas jaunās ģimenes turpināt vegānisku dzīvesveidu arī laikā, kad ģimenei pievienojas bērns. Šeit Raineldas stāsts.
Esmu vegāne jau 5 ar pusi gadus. Manā ģimenē gaļas ēšana vienmēr ir bijusi pašsaprotama, tāpēc sākotnēji bija grūti sasaistīt gaļu ar dzīvnieku. Jau no mazotnes, kā lielākā daļa bērnu, es ļoti mīlēju dzīvniekus, auklēju pagalma vistas, devu vārdus, bučoju tās un trīs dienas raudāju, kad vecāki teica, ka laiks man izvēlēties, kuras tad kaut nost. Atceros, ka piespiedu sevi neko nejust, lai pēc tam ēstu savu mīluļu zupu un nedomāt par to, kas tur iekšā. Tā patiesi ir sava veida bērnības trauma, bet kalpo arī kā pierādījums, ka empātija pret dzīvniekiem manī bija jau no laika gala, bet kaut kā sevi padarīju nejūtīgu.
Kad iestājās pirmā grūtniecība, nodevu visas parastās analīzes – visi rādītāji bija normā, kaut nebiju īpaši pie uztura piedomājusi. To gan citiem nerekomendēju! Ginekoloģi par savu uztura izvēli informēju, bet neizjutu no tā lielu jēgu – tā bija pirmā reize, kad saskāros ar to, ka mediķi diemžēl ir ierobežoti savās zināšanās par uzturu. Kad vēlākā grūtniecības laikā sāka kristies dzelzs rezerves un hemoglobīns, mēģināju lūgt ārstei padomu, ko varētu ēst, lai uzlabotu situāciju, bet viņa, pieminot gaļu un tad atceroties, ka esmu vegāne, izmeta: ”Nu jums jau nekad nebūs labs hemoglobīns, ja neēdat gaļu. Varat uzēst zemenes vai rozīnes.” Tā nu pati vien sāku meklēt, kas būtu ar dzelzi bagāti augu valsts produkti. Tiesa gan, kaut arī nesaņēmu vērtīgus padomus saistībā ar uzturu, biju priecīga, ka mani vismaz atklāti nenosoda.
Paliekot stāvoklī ar otru mazuli, jau uzreiz sāku dzert dzelzs preparātus, jo zināju,ka negribu visu brīvo laiku veltīt ēšanai un dzelzs uzkrāšanai– nebija tik daudz laika, jo bija jāpieskata vecākais bērns. Pie tam grūtniecēm ieteicamā dzelzs norma ir ļoti augsta, tāpēc izvēlējos, manuprāt, vienkāršāko variantu. No citiem vitamīniem lietoju B12, D un neregulāri Omega. Grūtniecība pagāja bez sarežģījumiem.
Runājot par mazuļiem, viss bija kārtībā, piedzima lieli (pretēji pieņemtajam uzskatam, ka mātēm vegānēm bērni dzimst ar mazu svaru) – 4.7 kg un 59 cm, un otrais bērniņš – 4.2 kg un 60 cm. Tā kā gribējām būt atbildīgi, gan dzemdību nama personālu, gan ģimenes ārsti informējām par savu uzturu. Dzemdību namā dienu pēc dzemdībām cīnījos ar galvas reiboņiem un pārgurumu, kā pa miglu atceros ārstes skepsi un aicinājumu nepiekopt šādu dzīvesveidu, jo tas neesot pietiekams, kur nu vēl barojošai māmiņai. Bērns attīstījās normāli, labi pieņēmās svarā, piebarojumu sākām gandrīz piecos mēnešos ar standarta ķirbi. Ģimenes ārste neizteica savu viedokli, taču vēl arvien ikkatrā vizītē mums jautā, ko bērns ēd un vai neēd gaļu, zivis, pienu un olas. Kad konsultējos par piebarojumu, atkal sastapos ar to, ka ārstiem diemžēl trūkst padziļinātu zināšanu par alternatīvu uzturu. Ārste ieteica pievienot piebarojumam sviestu, lai būtu papildu kalorijas un taukvielas, es jautāju, varbūt viņa var ieteikt kādu eļļu pievienot. Kā atbildi saņēmu “olīveļļu”, kaut gan tagad zinu, ka noteikti vērtīgāka būtu, piemēram, kaņepju eļļa, kurā ir lieliska Omega 3-6-9 attiecība. Tā kā mūsu bērns neēda gaļu, ārste uzstāja uz to, ka vajag nodot asinsanalīzes gadā reizi, ko es uzskatu par pareizu praksi – šeit tikai nedaudz mulsina, ka to liek darīt reti kuram bērnam, kaut pēc statistikas dzelzs deficits piemeklē katru trešo (diez vai katrs trešais bērns Latvijā ēd vegāniski).
Lai justos drošāk par sevi, piedalījos arī lekcijā, ko vadīja uztura speciāliste Guna Bīlande, kur stāstīja par to, kā veidot sabalansētu vegānisku uzturu bērniem. Mans secinājums ir tāds – vegāniskā uzturā noteikti ir vairāk jānopūlas, lai dabūtu vajadzīgās kalorijas, tā kā mazam bērnam kuņģa tilpums un interese ēst ir visai ierobežota (vismaz mūsu gadījumā). Jāpievērš uzmanība tam, lai ir pietiekami daudz taukvielu un olbaltumvielu, kas visēdāju uzturā ir vienkāršāk. Iedziļinoties tajā, cik daudz uzturvielu vajag mazam bērnam, es esmu pārsteigta, ka visēdāji to palaiž tik “brīvi”, jo nepieciešamo dzelzs devu ir izaicinājums nodrošināt arī ēdot gaļu. Šī iemesla dēļ izlēmām profilaktiski dot klāt papildus dzelzi, kamēr bērna porcijas kļūs lielākas un būs iespējams apēst vajadzīgo uzturvielu daudzumu.
Jāsecina, ka personas no malas izturējās ar pietiekošu cieņu un mūsu izvēle barot bērnu vegāniski, iespējams, tika uztverta ar zināmu skepsi, taču nesaņēmām atklātu nicinājumu. Grūtāk bija tieši ar tuvākajiem ģimenes locekļiem, piemēram, vecvecākiem, kas atļāvās izteikt arī aizskarošas piezīmes par spīti tam, ka asinsanalīzes bija labas un bērns attīstās normāli, ir dzīvelīgs un izskatās apmierināts. Daudz kas tika skaidrots ar mūsu uzturu, piemēram:” Nu jums jau viņš neguļ visu nakti, jo nav paēdis.” Bija arī dažādas pamācības, ka mums noteikti jāiedod līdz divu gadu vecumam olas vai piena produkti, citādi bērnam neizstrādāsies kuņģī nepieciešamie “fermenti” (?). Bija situācijas, kurās šķita, ka lai cik ļoti censtos attaisnot savas izvēles un pierādīt, ka bērnam viss kārtībā, tuvie cilvēki vienkārši nevēlas to pieņemt. Tas ir radījis arī nopietnus konfliktus, un noteikti ir sava veida plaisa mūsu attiecībās un savstarpējā uzticībā. Emociju karstumā ir izskanējuši arī klaji apvainojumi par to, ka eksperimentējam ar savu bērnu un ka sociālie dienesti mums varot viņu atņemt, jo barojam vegāniski.
Pēc pusotra gada, audzinot bērnu-vegānu, varu teikt, ka vislielākais izaicinājums ir rast pārliecību par sevi un spēt pašam sevi uzlielīt. Kļūt par jauno vecāku mēdz būt gana grūti, gribas dzirdēt kādu labu vārdu, atbalstu, atzinību, ka dari kaut ko pareizi. Tā ir pietrūcis visvairāk, jo ir radusies sajūta, ka, par spīti tam, ka izglītojos un uzņemos atbildību par to, lai bērns augtu pēc iespējas veselāks un laimīgāks, saņemu daudz apšaubījuma un nelūgtu padomu, jo īpaši no cilvēkiem, kas nav kompetenti tos sniegt. Uztrauc arī tas, kā šāds mūsu izvēlēts dzīvesveids ietekmēs bērnu sociālo dzīvi – vai tas nebūs pamats apsmiešanai/ atstumšanai, vai spēsim raisīt izpratni par vegānisma jēgu un vai būs reāli kaut kā nodemonstrēt tā nozīmību par spīti sabiedrības spiedienam, ka gaļa ir neaizstājama mūsu dzīves sastāvdaļa. Diezgan lielas grūtības sagādāja bērnu dārza atrašana, pārsvarā pieejama tikai veģetāra ēdināšana, par pārējo ir jārunā specifiski. Ļoti ceru,ka ap laiku, kad mans jaunākais bērniņš būs gatavs doties uz bērnudārzu, šis jautājums būs vieglāk risināms.
Skatos nākotnē pozitīvi un priecājos par katru soli pretī ētiskākai sabiedrībai, ļoti ceru, ka vegānisms tikai paplašināsies un attīstīsies un ka šī brīža “grūtības” audzinot bērnu-vegānu visēdāju sabiedrībā būs vēl viens solis uz priekšu vegānisma normalizēšanā un dziļākā tā izpratnē.