Sudraba zivtiņa

Anna Strautniece

Sudraba zivtiņa

Jurītis jau trešo ziemu lūdzās tētim, lai viņu paņem līdzi uz zemledus makšķerēšanu. Nu beidzot tētim šķita, ka puika ir jau pietiekami liels, lai varētu doties viņam līdzi. Un tā nu viņi, divi vareni vīri, nobraukuši krietnu gabalu ar autobusu, brida cauri piesnigušajam mežam, kur aiz kokiem mirdzēja aizsalusī upe.

No sākuma viss bija tā, kā Jurītis bija to iztēlojies. Tētis ar cirtni izcirta ledū četrstūrainu caurumu. Jurītis lūkojās tumšajā ūdenī un viņam piepeši kļuva bail. Ja jau zemledus, tad viņiem nāksies kāpt tur iekšā un, bruņotiem ar ūdensdrošiem lukturīšiem, dzīties pakaļ žiglajām zivtiņām. Puika pat sāka nožēlot, ka devies tēvam līdzi. Taču viss izrādījās pavisam citādi. Tētis apsēdās uz sava koferīša, izritināja makšķeri un ielaida tās galu ūdenī. Jurītis jutās atvieglots un vienlaikus arī vīlies. Palūkojies apkārt, viņš ieraudzīja, ka viss balti vizošais upes ledus ir šādi sacaurumots un pie katra cauruma tup pa tuntulīgam, uzkumpušam stāvam. Galvas pieliektas, nekustīgie skatieni pievērsti tumšajam ūdenim.
Nebija ilgi jāgaida, kad tētis izvilka pirmo zivtiņu. Lai cik sīka, tā sparīgi raustījās un visiem spēkiem centās norauties no āķa. Bet kur nu! Pēc brīža tā jau, izmisīgi vārstīdama muti, lēkāja pa ledu. Drīz vien tai sekoja nākamā. Tad trešā. Tētis pēc katra loma izvilka no azotes plakanu blašķīti un, atgāzis galvu, ielēja šķidrumu sev rīklē. “Tas siltumam,” viņš, sastapies ar dēla jautājošo skatienu, attrauca. Pirmā zivtiņa pa to laiku jau bija aprimusi. Tā nekustīgi gulēja uz ledus, sāni bija zaudējuši spožumu, arī mute vairs nekustējās. Arī otrā jau bija pagurusi un vairs nekustējās. Piepeši Jurītis apjauta baiso patiesību, par kādu nekad vēl nebija aizdomājies: tikko bija dzīvība, bet nu tās vairs nav. Un to bija izdzēsis viņa paša tētis! Acīs saskrēja asaras. Tās nebija valdāmas. Tērcītes tecēja pār vaigiem, bet sasniegušas zābaku purngalus, atsitās pret tiem kā sīki ledus zirnīši.
Tētim ķērās vareni. Starp pārējām Jurītis pamanīja zivtiņu, kas atšķīrās no citām, tikai nevarēja īsti attapt, kā. It kā tāda pati kā citas, tomēr ne. Tā vēl arvien bija dzīva. Kaut kā saņēmis dūšu, Jurītis satvēra zivtiņu, lai ielaistu to atpakaļ ūdenī, taču zivtiņa izslīdēja no neveiklajām, cimdotajām rokām un nokrita atpakaļ uz ledus. Tad Jurītis novilka dūraiņus un satvēra zivtiņu saujās. Un tavu brīnumu – tā izrādījās silta! Saudzīgi turēdams to sakļautajās plaukstās, Jurītis nogaidīja, līdz tētis pagriežas, un ielaida zivtiņu ūdenī. Pēkšņi zēns sajutās bezgala laimīgs. Starp mākoņiem uzmirdzēja saule, apzeltīdama upes ledu, krasta kokus un sakumpušo makšķernieku muguras, un tajā brīdī Jurītim šķita, ka kāds iečukst viņam ausī “Paldies!”. Taču tas vēl nebija viss. “Vēlies kaut ko!” čukstēja tā pati balss. Jā, Jurītis zināja pasaku par zelta zivtiņu, kas, palaista brīvībā, ir ar mieru izpildīt trīs vēlēšanās, bet kaut kas tāds jau varēja notikt tikai senos laikos. Tagad zelta zivtiņa dzīvoja tēta telefonā un, var jau būt, ka palaikam izpildīja kādu viņa vēlēšanos. Bet nē. Balss skanēja atkal: “Vēlies kaut ko!”
Un Jurītis, pametis skatu uz izmakšķerēto zivju kaudzi, nodomāja: kaut tētim vairs neķertos. Un arī tiem pārējiem onkuļiem. Kaut viņiem vairs neķertos! Un patiesi – pagāja mazs laiciņš, un vīri cits pēc cita savāca savus rīkus un devās dažs uz savu mašīnu, dažs uz autobusa pieturu. Arī tētis nosprieda, ka jāmet miers, taču tāpēc nemaz nejutās noskumis. Arī viņa blašķīte bija iztukšota.
Abi iekāpa pustukšajā autobusā. Tētis apsēdās un, brauciena iežūžots, drīz vien iesnaudās. Jurītis iekārtojās uz tēta koferīša. Tuvojoties pilsētai, autobuss kļuva aizvien pilnāks. Diena bija auksta, un vairumam braucēju bija mēteļi vai jakas ar kažokādas apkaklēm. Viena tāda rīvējās Jurītim gar degungalu un kutināja nāsis, tā šķita tik silta un maiga, gandrīz dzīva. Gandrīz dzīva… Jurīša apziņā bija pavēries kāds līdz šim aizslēgts kambaris. Viņš palūkojās augšup, tad pa labi un pa kreisi. Puika šausmās iepleta acis. Tik daudz dzīvību, kas kādreiz tikušas izdzēstas. Jurītis dziļi ievilka elpu un atkal vēlējās.
Kažokāda, kas bija kutinājusi viņa degungalu, piepeši savilkās kamolā, tad atkal iztaisnojās, un nu jau tā vairs nebija kažokāda, bet īsta, dzīva polārlapsa, balta ar tumšu akotu, spožām acīm un melnu degungalu. Tas pats notika arī ar citām pūkainajām apkaklēm, aprocēm, apmalēm. Autobusā izcēlās jezga, visās malās skanēja spiedzieni. Visskaļāk spiedza kāda kupla dāma, kuras greznais kažoks bija atstājis viņu, pārvērzdamies milzīgā melnu ūdeļu barā, un zem tā atklājās nospeķots mājas halāts, kuram trūka pāris pogu.
Tajā brīdī autobuss apstājās, jo bija kārtējā pietura. Un pa visām trim atvērtajām durvīm garās grīstēs šāvās ārā lapsas, truši un ūdeles. Pa sniegoto klajumu tās traucās turp, kur aicinoši tumsnēja mežs. Tas bija varens skats – melni, balti, pelēki un rūsgani zvēri atgriezās tur, kur kādreiz bija mājojuši, vai kur tiem vismaz būtu vajadzējis mājot. Pa vidu nožēlojami smieklīgas klumpačoja divas polārlapsas, kuru kažoki bija nokrāsoti vienai zaļš, otrai rozā. Jurītis nopūtās, viņam būtu gribējies šiem nelaimes zvēriem palīdzēt, taču viņš zināja, ka palikusi vairs tikai viena vēlēšanās. Viena. Un to nu vajadzēja kārtīgi apdomāt. Tai jābūt īpaši lielai un nozīmīgai, to nedrīkstēja sasteigt un izniekot. Varbūt saprašana nenāks tik drīz. Varbūt paies gads, varbūt veseli desmit. Sudraba zivtiņa pagaidīs. Un tad… Saturies, pasaule! Tā būs patiesi varena vēlēšanās!