Tētis vegāns!

Tēva loma gan zooloģijā, gan antropoloģijā ir mazāk pētīta par mātes lomu, bet nāk klajā aizvien vairāk interesantu atklājumu. Par to, ka šīs tēmas nozīme aug, liecina arī tas, ka rodas tēvu klubi, atzīmē Tēva dienu un motivē vairāk iesaistīties bērnu audzināšanā un aprūpē. Jā, dabā daudzu sugu tēvi praktiski neiesaistās mazuļu audzināšanā, bet netrūkst arī pārsteidzoši pozitīvu piemēru, kas aizsargā, baro, silda un caur rotaļām socializē gan savus, gan citu vecāku mazuļus.

Drosme, pašaizliedzība un beznosacījuma mīlestība pret mazuļiem ir visai universālas īpašības starp visažādākajām sugām, un ne tikai mātēm. Mēs zinām par imperatorpingvīniem, kas iztiek bez ēšanas pat divus mēnešus, lai sildītu mātītes dēto olu un cāli, kas izšķiļas. Līdzīgi dara arī emu tēvi, kas pēc tam pat 18 mēnešus aprūpē un apmāca pēcnācējus. Jūraszirdziņu tēvi vairākas nedēļas nēsā olas savā “somā” līdz izšķiļas mazuļi. Lapsu un vilku tēvi regulāri baro gan mazuļus, gan viņu māti, bet vēlāk iesaistās mazuļu apmācīšanā caur rotaļām.

Maijs ir Mātes dienas un Ģimenes dienas svinību mēnesis, kurā Bērni vegāni uzrunāja trīs tēvus. Tēvus, kas rūpējas par savu ģimeni, lolo savu bērnu mammas, kuri tiecas būt labākie piemēri saviem bērniem. Tēvi, kuri ir raduši sevi vegāniskā dzīvesveidā. Tēvi, kuri dzīvo mums blakus, tepat, Latvijā, kuri labprāt iedvesmotu Tevi jaunai pieredzei un zināšanām. Bērni vegāni lepojas ar Latvijas tētiem.

 

 

Vegānisms ir norma

Nauris Segliņš ir tētis diviem bērniem (2,6 gadi un 8 mēnešus veci). Naura amats ir programmētājs un viņa analītiskais prāts un tieksme izzināt attainojas arī dzīvesveida izvēlē. Šeit Naura stāsts.

“Manā dzīvē vegānisms ir tikai daļa no uzskata, ka cilvēces mērķim ir jābūt – tiekties iekļauties, nevis “noteikt” planētas kārtību. Pastāvot par šo uzskatu, es arī stingri pieturos pie vegāniska dzīvesveida. 

Pievērsos es tam pirms sešiem gadiem. Nespēdams racionāli atspēkot argumentus par labu vegānismam un tajā pašā laikā, saglabājot un pieturoties pie saviem principiem, es izlēmu pakāpeniski tam pievērsties.
Saviem bērniem vismaz pagaidām vērtības es nemācu un neesmu plānojis mācīt. Savas vērtības es cenšos spodrināt ikdienas dzīvē un, ja viņiem tās šķitīs noderīgas, tad arī paši paņems nepieciešamo sev. Es viņiem mācu respektēt citus, tai skaitā arī dzīvniekus. Vegānisms manā skatījumā nav vērtība, bet norma.

Pēdējā reize, kad jutos iedvesmots par vegānismu, bija šodien, kad sieva pagatavoja super garšīgu mocarella siera vegānisko versiju. Viņa man ar to pasniedza vēl vienu opciju, ar kuru var pagatavot garšīgu vegānisku ēdienu. Informāciju par šo dzīvesveidu smeļos internetā meklējot atbildes par to, kā realizēt ēdiena idejas vegāniski.

Ieteiktu tētiem aizdomāties par to, ko reiz ir teicis Gandalfs “True courage is knowing not how to take a life, but when to spare it“, latviski būtu “Patiesa drosme ir zināt nevis to, kā atņemt dzīvību, bet gan, kad to pasaudzēt”.”

 

Senču stūrgalvīgie argumenti

Mārtiņš Maķevics (36 gadi) ir florbola treneris un florbola kluba vadītājs. Tētis trīs bērniem.

Šeit Mārtiņa stāsts:

“20 gadus biju aktīvi spēlējis florbolu, lielākā daļa no tiem Latvijas čempionātā augstākajā līgā. Kad aktīvi spēlēju, bija milzīgs enerģijas patēriņš un biju pieradis ēst milzīgas porcijas. Kad pārtraucu aktīvās spēlētāja gaitas, porciju lielums palika nemainīgs un lēnām pieņēmos svarā. Komplektā ar ne pārāk iepriecinošajām asins analīzēm, sapratu, ka kaut kas jādara lietas labā, sāku vairāk interesēties par veselīgu uzturu un nonācu pie secinājuma, ka augu valsts produkti ir vitamīni, šķiedrvielas, antioksidanti u.t.t., un ir iespējams uzņemt visas nepieciešamās vielas. Protams, arī vides aspekts – ēdot vegāniski, varu vienlaicīgi rūpēties par co2 samazināšanu un manas maltītes dēļ nevienam nav jāmirst. Man patīk paēst un vienmēr esmu bijis gardēdis, līdz ar vegānismu esmu atklājis simtiem jaunu garšu.

Ceļu uz vegānisku dzīvesveidu es uzsāku 2019.gadā, kad atteicos no gaļas produktiem, bet pakāpeniski arī no citiem dzīvnieku valsts produktiem.
Vai es mācu savas vērtības un dzīvesveidu bērniem? Jāteic, ka meitas vairāk audzina mani, nekā es viņas. Man nevienu brīdi nav bijis jāskaidro, ka jādzīvo saskaņā ar vidi, ka kokus stādīt ir labi un ka atkritumi jāšķiro.

Mana iedvesma vegāniskajā dzīvesveidā ir mana sieva. Dace katru dienu pagatavo kaut ko jaunu un garšīgu. Ja nebūtu citu pienākumu, viņa neizietu no virtuves. Par vegānismu visa ģimene kopā esam skatījušies daudz raidījumu un dokumentālo filmu, kur smeļamies informāciju un paplašinām savu redzesloku.

Citiem tēviem es ieteiktu atteikties no stūrgalvīgiem stereotipiem un argumentiem, ka, piemēram, mūsu senči tā dzīvoja. Šādi izteikumi neiztur kritiku. Mūsu senči arī domāja, ka zeme ir plakana. Pasaule mainās un mums jāmainās līdzi!”

 

Pilnībā vesels, bet slims

Toms Knostenbergs (31 gads) ir tētis meitiņai Gabrielai (4 gadi). Toms ir IT Projektu vadītājs un brīvajā laikā vada uzņēmumu “Master Packager”, kas nodarbojas ar programatūras izstrādi aplikāciju instalācijas failu veidošanai. Toma hobiji ir kalnu un šosejas riteņbraukšana, kā arī ēdienu gatavošana. Šeit Toma stāsts:

“Lielāko dzīves daļu mana ēdienkarte un uzskati par uzturu bijuši nemainīgi, tādi paši, kā maniem apkārtējiem – ģimenei, draugiem, kolēģiem. Gaļa ir svarīgākā ēdiena sastāvdaļa, kas dod spēku un nepieciešamās minerālvielas. Ja gaļa nebija pusdienu vai vakariņu sastāvā, es sāku satraukties – vai tiešām būšu paēdis? Es taču esmu jauns un spēcīgs velobraucējs, kas spēj uzvarēt neskaitāmās sacensībās, un nav nekādu veselības sūdzību. Ja viss ir kārtībā, tad kāpēc kaut ko mainīt, pareizi? Savus pirmos 27 dzīves gadus es dzīvoju ar šādu uzskatu.

Tiesa, ja atskatos, tad savos divdesmit gados es tomēr varu redzēt, ka kaut kas nebija līdz galam kārtībā. Pēc pusdienām man tā nāca miegs, ka nespēju koncentrēties. Pirmais, ko darīju atnākot mājās no darba – gāju gulēt. Atceros vienu nakti, kad braucu uz slimnīcu ar akūtām vēdera sāpēm. Kā beigās izrādījas, vēdera sāpes izraisīja ļoti piepūtušās zarnas. Mediķu slēdziens – samazināt gaļas daudzumu uzturā. Dīvaini. Vistrakākā pieredze bija treniņnometnē Spānijā. Man bija 24 gadi. Naktīs modos ar sirdslēkmēm līdzīgiem simptomiem un drebēju no bailēm, cenšoties iemigt. Man bija bail iet gulēt, jo baidijos nomirt. Vairākas reizes nedēļā modos no pēkšņas un straujas sirds sišanās krūtīs. Vienīgais loģiskais risinājums bija iet ārā skriet, lai tāda sirds darbība liktos normāla. Sporta ārsti problēmu neredzēja. Teica, ka esmu pilnībā vesels. Lai arī samazināju treniņu un sacensību daudzumu gandrīz līdz 0, veselības problēmas turpinājās nākamos trīs gadus.

Man bija 27 gadi. Es tikko biju kļuvis par tēti meitiņai Gabrielai. Mēs abi ar sievu vēlējāmies būt labākie vecāki savai meitai, sākām interesēties, kā par tādiem kļūt, lai sniegtu labāko dzīvi Gabrielai. Atbilžu meklēšana mūs noveda līdz Netflix filmai “What the health”. Šī filma raisīja tik daudz jautājumu! Gaļa ir slikta? Arī zivis un piena produkti ir slikti? Olas tiek salīdzinātas ar cigaretēm? Slimnīcas ir bizness, kurām arī ir jāpelna nauda un kuras sponsorē un lobē piena produktu un gaļas ražotāju uzņēmumi? Mirt ar sirds un asinsvadu slimībām, pirms tam dzerot lērumu sirds zāļu, ir kaut kas, no kā var izvairīties? To neviens nebija teicis. Man zināmiem vecākā gadagājuma cilvēkiem ir sirds un asinsvadu slimības. Vai tiešām šo filmu atļautu rādīt publiski un ārsti riskētu ar savu karjeru, lai stāstītu visas tās lietas filmā, ja tā nebūtu pārbaudīta patiesība? Bijām apmulsuši. Vienīgais loģiskais solis likās izmēģināt sniegtos uztura padomus uz sevi. Ar sievu vienojāmies 2 nedēļas ēst tikai un vienīgi augu valsts ēdienus.
Es nespēju noticēt tam! Man samazinājas mans alus vēders. Naktis gulēju bez problēmām. Man bija daudz vairāk spēka un dienas vidū nenāca miegs. Jau pēc 2 nedēļām es un sieva jutāmies daudz labāk, salīdzinot, kā jutāmies pirms tam. Bet mēs namaz nedomājām, ka jūtamies slikti vai ka var justies vēl labāk. Kā tas ir iespējams? 

Tagad man ir 31 gads. Jau 4 gadus mums mājās top tikai augu valsts ēdieni. Lai gan ceļš uz šādu dzīvesveidu bija pakāpenisks un mēs neesam perfekti, taču šobrīd 99% mūsu mēneša ēdienkarte sastāv tikai no augu valsts, kur 1% parasti sastāda nezināmas izcelsmes mērcītes pasūtītā falafela kebabā.
Šobrīd es jūtos labāk kā jebkad! Nespēju iedomāties savu dzīvi, ja nebūtu veikuši šo 2 nedēļu eksperimentu.

Mūsu meita ēd to pašu, ko mēs – tātad neēd gaļu, zivis un piena produktus. Uz bērnudārzu mēs sagatavojam trauciņus ar augu valsts ēdienu, ko pavārīte aizstāj gaļas vietā. Ja citiem bērniem ir vista, tad Gabrielai ir kraukšķīgs tofu, ja citiem ir kartupeļi ar gulašu, tad Gabrielai kartupeļi ar sēņu gulašu. Viņa ir vesela, neapturama, spēcīga un gudra, kas ar velo, turot līdzsvaru, brauca jau no 2 gadu vecuma (man bija jāpalielās). Es ticu un esmu pārliecinājies, ka augu valsts uzturs ir ne tikai veslīgs pieaugušajiem, bet arī bērniem.

Es gribētu aicināt lasītājus uz 3 darbībām, ko būtu gribējis, lai kāds man būtu mācījis jau bērnībā. Padomus, kurus es tupināšu mācīt un atgādināt saviem bērniem:

 

1. Neticēt nevienam!

Tajā skaitā neticiet arī man. Šī ir tikai mana pieredze. Tava pieredze var būt citādāka.

2. Būt ziņkārīgam!

Mūsdienas ir mūs izlutinājušas ar to, ka daudzas lietas ir pieejams uzreiz. Kritiskā domāšana un ziņkārīgums ir darbības bez kurām cilvēks pazūd un tiek sagūstīts savos un biznesa pasaules tīklos, kas zina, kā uz to pelnīt.

3. Dari to, kas liekas pareizi Tev!

Ja aizmirstam pētījumus, datus un viedokļus, tad es personīgi ticu, ka dzīvot vegānisku dzīvesveidu ir pareizā izvēle mana paša un bērnu veselībai, dzīvniekiem, kuriem netiek masveidā darīts pāri un planētai Zeme, kura tiek mazāk piesārņota. Man tas vienkārši liekas un izklausās pareizi. Tik vienkārši.”

Ja vēlies sazināties ar Tomu, lai uzzinātu vairāk par viņa pieredzi un zināšanam, raksti Tomam epastu – Toms.Knostenbergs@gmail.com

Rakstu sagatavoja Sandris Ādminis un Sanita Ločmele.