Timijs un Robijs

Telēns Timijs un kucēns Robijs bija ganāmpulka lielākie draugi. Neskatoties uz viņu atšķirīgajiem raksturiem, viņi bija nešķirami. Lai gan dažubrīd viņu neparastās rotaļas pārējiem ganāmpulkā sagādāja galvassāpes, lielākoties draugu nebēdnīgās rotaļas pārējos iedvesa vispārēju jautrību, ja neskaita sudrabaini skaisto sargsuni Džeinu, kura kā atbildīgā par ganāmpulku, pukojās par jaunā kucēna nedarbiem un stūrgalvīgo nevēlēšanos pieaugt un palīdzēt sarga pienākumos.

Abi draugi ik dienas mēdza pavadīt kopā, jau tiekoties pie kūts, kolīdz, gaismiņai svīstot, tika atvērtas durvis, Robijs jau nepacietīgi luncinādams asti dīdījās pie sētas malas un ierējās:

– Labrīt, Timij!

– Labrīt, Robij! – telēns atņēma sveicienu, un lēnajā pastaigā līdz ganībām klausījās kā Robijs karstu muti un neizsīkstošu enerģiju atstāstīja iepriekšējā vakara notikumus, saostītās pēdas, naktī dzirdētās putnu dziesmas. Timija māmiņa gotiņa Gauja, siltām acīm sirsnīgi smaidīja, nolūkodamies abos jaunajos draugos. Telēns Timijs tik tikko bija pamodies un lēnīgi gāja līdzās pārējam ganāmpulkam, kamēr kucēns Robijs nerimdamies lēkāja viņam apkārt, paskriedams gabaliņu uz priekšu, apmetot pāris lokus pats ap savu asi, un atkal pieskrienot klāt draugam un piespiežoties cieši klāt Timija sānam, iedams ar viņu vienā solī un laimīgi elsdams.

Tāpat arī katru vakaru, kad ganāmpulks bija paēdis, saulītē izsildījies, upītes ūdeni padzēries lēnām, sargsuņu Džeinas un Rekša modrā skatiena pavadīts devās uz māju pusi, abi draugi smējās un ķiķināja, perinādami jaunas rotaļas nākamajai dienai. Nonākdami pie sētas, kas nodalīja ieeju pie kūts, kucēns Robijs atkal iesaucās:

– Ar labunakti, Timij!

– Ar labu nakti, Robij!

– Līdz rītam, Timij!

– Līdz rītam, Robij!

Tā viņi pavadīja laiskās pavasara un vasaras dienas. Timijs sāka nedaudz pastiepties un pieņēmās spēkā. Pat Robijam nācās piesargāties, kad Timijs sprinģoja, vēzēdams kājas un nošūpojot plato galvu. Taču draugi bija laimīgi. Kas varēja būt labāks par brīvību un sirsnīgo draudzību siltā vasaras dienā?

Kādu dienu telēns Timijs un kucēns Robijs laiski gulēja zālājā pie upītes. Jūnija saule liegi sildīja, apkārt lidinājās mazie taurenīši. Telēns Timijs bija nogūlies paēnā un lēnām košļāja zāles stiebriņu. Arī Robijs uz mirkli nometās viņam blakus, taču laiku pa laikam pacēla galvu, možām acīm lūkodamies visapkārt, pacēla augšup miklo degungalu, apošņāja liegā vēja pienestās smaržas. Telēns Timijs mierīgi palūkojās uz māmiņu Gauju, kas pievērusi acis apmierināti sildījās saulītē, skaisto ainavu un savu draugu Robiju, pie sevis lādzīgi uzjautrinādamies kā drauga uzmanību laiku pa laikam pievilina tik nevainīgie taurenīši, liekot kucēna galvai šūpoties līdzi mazo radībiņu kustībām un liekot aizmirst par visu citu pasaulē. Kucēns Robijs bija enerģijas kamols, jautrs, un vienmēr labā noskaņojumā. Kucēna rotaļīgumam nebija gala, un laiku pa laikam viņš elsdams piemetās zālājā līdzās telēnam Timijam, uz mirkli atgūt elpu, un lai pēc brīža atkal mestos kājās, aplēkātu un aprietu draugu, aicinātu viņu piedalīties rotaļās un nestos kā vējš līdz lielajam ozolam un atpakaļ, vien lai pajautātu:

– Timij, tu redzēji? Vai tu redzēji, cik es biju ātrs?

Telēns Timijs atbildes vietā priecīgi gremoja. Viņš zināja, ka draugs negaida atbildi, jo bija meties nākamajā skrējienā. Timijs pēc dabas bija mierīgs un sirsnīgs. Viņa lielās, siltās acis smaidīja, kad draugs kārtējo reizi enerģijas uzplūdā pieleca kājās, un reizi pa reizei viņam pievienojās, lai izlocītu kājas. Draugi rotaļājās, sprinģoja pa ārēm, dzēra ūdentiņu, grauza zālīti, gulšņāja ēnā un saulītē. Vakarā, kā ierasts viņi atvadījās pie sētas vārtiem:

– Ar labunakti, Timij!

– Ar labu nakti, Robij!

– Līdz rītam, Timij!

– Līdz rītam, Robij!

Taču tovakar Gotiņa Gauja draugus bažīgi vēroja, un telēns Timijs, pamanījis māmiņas skatienu, viņai jautāja:

– Māmiņ, kāpēc tu esi noskumusi?

Gotiņa Gauja mīļi apošņāja telēnu un teica: 

– Tik jauki, ka jūs esat draugi, taču jūs neesat vienādi. 

– Kā tad neesam vienādi? Mums abiem ir četras kājas, divas acis un drosmīga sirds!

Gotiņa Gauja skumji pasmaidīja un klusēja. Tad viņa sacīja:

– Drīz mēs dosimies prom, taču Robijs paliks te.

– Kurp mēs dosimies, mammīt?

– Prom, telēn Timij. Uz labākiem ganību laukiem.

– Kāpēc Robijs nevar doties mums līdzi?

– Robijs paliks tepat, Robijs ir cilvēku draugs.

– Vai tad es neesmu cilvēku draugs?

Gotiņa Gauja nopūtās un viņas acis pieritēja pilnas asarām.

– Mammīt, vai es neesmu cilvēku draugs…? – Timijs klusi atkārtoja, tā arī nesaņemdams atbildi.

Tonakt telēns Timijs tā arī neiemiga. Arī Gotiņa Gauja un pārējais ganāmpulks tramīgi klusēja, uz nakts guļu cieši saspiedušies kopā. Kūtī cēlās silti, mikli garaiņi un smagu nopūtu pavadītas priekšnojautas. Timijs pēkšņi jutās vientuļākais telēns visā pasaulē, lai arī bija māmiņas un pārējā ganāmpulka ieskauts, viņa sirds bailēs trīsēja, un vairāk par visu pasaulē viņš nevarēja sagaidīt rītu, lai atkal satiktu savu draugu Robiju. Ap rīta pusi telēnam Timijam tomēr izdevās pievērt acis, jo viņu no trausla miega iztrūcināja neparasta dobja dūkšana un citas, iepriekš nedzirdētas skaņas.

Pavērās kūts durvis, un ganāmpulks ierastajā ritmā devās pretim gaismai. Telēns Timijs centās pasliet kaklu augstāk, lai saskatītu ilgi gaidīto draugu pēc šķietami bezgalīgās, raižpilnās nakts. Viņš alka saklausīt ierasti priecīgos rīta rējienus. Taču draugu nekur nemanīja.

Ārā, kūts priekšā, ierastās plašās sētas un taciņas vietā valdīja drūzmēšanās un šaurība. Telēns Timijs nevarēja izspraukties cauri, un juta, ka ganāmpulks virzas uz citu pusi nekā ierasts.

– Mammu? – viņš klusi jautāja.

Gotiņa Gauja skumjām acīm raudzījās uz priekšu, nespēdama palūkoties lejup uz telēnu Timiju.

– Mammu, kurp mēs ejam? – telēns atkārtoja.

Klusēdami viņi devās uz priekšu, sāka kāpt pa koka pakāpieniem augšup un iekārtojās kādā ļoti ciešā, šaurā aplokā, ar šaurām spraugām sānos. Telēns Timijs bija apjucis, un pa šaurajām spraugām pēkšņi saskatīja savu draugu Robiju, kurš tāpat kā pārējā zeme, izskatījās atrodamies krietni zemāk nekā pats telēns.

– Timij! Timij! – kucēns Robijs bažīgi rēja. – Timij, kur tu esi?

– Robij! – Timijs iesaucās, izmisumā balsij aizlūstot. Viņš sadzirdēja smagnēju troksni aiz sevis, ciešajam aplokam noslēdzamies aiz viņa.

– Timij, kur jūs dodaties?

– Mēs laikam dodamies uz labākiem ganību laukiem.

Telēns Timijs uz mirkli novērsa skatienu un palūkojās uz māmiņu Gauju, kura nolemti lūkojās tālumā, lielām, apaļām asarām ritot pāri vaigiem.

– Draugs, ņem mani līdzi! Es gribu braukt līdzi! Kā es bez tevis, draugs? – Kucēns Robijs skumji smilkstēja, pieglauzdams ausis, asti ierāvis kājstarpē.

Telēns Timijs vēlreiz palūkojās uz Gotiņu Gauju un šoreiz arī pats nodūra galvu, sajūtot siltas asaras noritam pāri vaigiem.

Te pēkšņi telēns Timijs sajuta zemi notrīcam zem kājām, un ciešais aploks sāka kustēties un virzīties uz priekšu. Kucēns Robijs pieleca kājās, metās līdzi un turpināja izmisumā saukt:

– Kāpēc tevi ved prom?

– Tu esi citādāks, Robij, – telēns Timijs noteica un nodūra galvu.

– Paliec sveiks, draugs.

Pa šauro spraugu viņš vēl manīja kucēnu Robiju skraidām gar sētas malu un izmisumā laiku pa laikam iekaucamies. Ainava pamazām attālinājās, līdz Robija mūžam kustīgais kažoks vairs nebija saskatāms.