Uzdrošināties būt pašam sev

Dita Lase ir veģetārās skolas Vegus dibinātāja, Gardais produktu ražotāja un viena no Latvijas populārākajām un zinošākajām veģetārā dzīvesveida entuziastēm. Ditai ir savs stāsts, dzīves pieredze un iegūtās mācības, kuras šeit pārtop par padomiem jums. Tev, kas tikko sper pirmos soļus augu valsts uztura nezināmajos plašumos, vai Tev, kas cītīgi slēpj savu, ģimenes un bērnu ēšanas paradumus no radiem un kaimiņiem, vai Tev, kura radinieki joprojām nevar pieņemt Tavu izvēli par labu dzīvniekiem saudzīgākam dzīvesveidam. Par drosmi, pašpārliecinātību un robežu noteikšanu.

Vienmēr esmu teikusi, ka veģetārisms nav izaicinājums uztura ziņā – tas ir izaicinājums sociālajā ziņā. Visiem būs viedoklis, un visi gribēs to izteikt un pilnīgi noteikti – ietekmēt šo izvēli, kā nu kurš māk. Skaļi protestēt un pierādīt, ka tā nevajag, pa kluso iebarot, vai pastāvīgi “pilināt uz smadzenēm”.
Esmu veģetāriete 23 gadus un varu jūs iepriecināt – ar to būs jāsadzīvo. Vienmēr būs kāds, kurš uzskatīs, ka jūs jā(pār)māca, jāinformē, jāizglīto, jāietekmē un jāved pie prāta.

Jūsu varā ir tikai puse komunikācijas un attiecību veidošanas – tā, kuru darāt jūs. Otru pusi ietekmēt nevarat – tā ir viņu varā. Tāpēc mani padomi nekādi nevar garantēt, ka, tiem sekojot, ar visiem spēsiet sadzīvot, turklāt pa labam, taču vienmēr ir vērts mēģināt. Dalos tajā, kas palīdzējis man. Bieži. Gandrīz vienmēr.

Tā ir Tava izvēle!

Nelolojiet ilūzijas – nevienam citam par to nav jābūt sajūsmā un nav pienākuma to atbalstīt, pat tādā gadījumā, ja viņi ir vistuvākie cilvēki. Tas mēdz ļoti sāpēt – ka kaut kas jums tik svarīgs citos raisa sašutumu, negācijas, vēlmi atgriezt atpakaļ pie “normāla” dzīvesveida vai izglābt no “bada”. Pirmais, kas jāizdara – pašiem sev jāpaskaidro, ka tā ir jūsu darīšana, jūsu izvēle, un citu reakcija ir viņu izvēle. Sadaliet atbildību, kura jūsējā, kura viņējā. Kļūs vieglāk ap sirdi. Emocionāli stabilāka sajūta, kad trādirīdis iet vaļā.

Beidz pierādīt savu taisnību!

Kad nu tik tālu esam tikuši, savākuši saujā un sabēruši atpakaļ dozītē veltīgās cerības, ka jūs kāds atbalstīs, izlēmuši, ka, neraugoties uz to, ka pārējie nespiedz sajūsmā, jūs tik un tā paliekat pie savas izvēles – iesaku atteikties no dedzīgās vēlmes visiem pamatot, pierādīt un izskaidrot, kāpēc izvēlaties būt veģetārieši vai vegāni, kāpēc tas būtu jādara visiem, kāpēc tas ir svarīgi, ka jums visu uzturvielu pietiek, ka zinātne ir pierādījusi, ka tas, ka šis. Tas ir grūti. Sākumā ar visiem gribas padalīties uzzinātajā, sajūsmā, motivācijā, gribas visu pasauli mainīt un pievērst vienīgajam un īstajam pareizajam vegānisma ceļam… Tas ir grūti. Tāpēc ieslēdzam empātiju un pavērojam sevi un citus no malas. Ja kāds dedzīgi cenšas pārliecināt atgriezties iepriekšējā dzīves un uztura veidā, bet jūs kādu cenšaties tikpat dedzīgi pievērst vegānismam – jūs abi rīkojaties precīzi vienādi: viens otram darāt pāri, un abi viens otram esat kaitinoši un nodarāt sāpes. Jūsu varā ir tikai jūsu puse – aizverieties un nomierinieties.
Psiholoģiski cilvēki ir tā uzbūvēti, ka uzvedībā automātiski mēdz viens otru kopēt, it īpaši, ja esat tuvinieki vai tuvi draugi. Ja kāds uzbrūk, atbilde būs bēgšana vai pretuzbrukums. Ja kāds nomierinās – atbilde būs mazāka švunka no otras puses, varbūt pat līdzvērtīga nomierināšanās. Otru pusi Jūs nevarat ietekmēt – ietekmējiet sevi. Izmantojiet lielisko iespēju paklusēt, nepaskaidrot un palikt pie sava. Klusējot. Vēsā mierā. Pilnīgā ignorancē (vismaz ārēji) par otras puses plosīšanos. Suņi rej, karavāna iet tālāk.

Robežas!

Nospraudiet robežas un sargājiet tās. Ja Jūs izvēlaties kļūt par vegānu – tās ir jūsu tiesības. Ja Jūs vēlaties barot veģetāri savus bērnus – tās ir Jūsu kā vecāku tiesības (kuras, starp citu, nemitīgi nāksies aizstāvēt un apliecināt, jā, nav par ko pateikties, ņemiet par labu, esmu Jūs brīdinājusi!) un atbildība (ko arī nevajadzētu aizmirst – jūs esat atbildīgi par savu bērnu veselību un pilnvērtīgu uzturu, mācīties, zināt, apgūt un sagādāt visu vajadzīgo ir jūsu pienākums).
Vispirms ir svarīgi saviem tuviniekiem un līdzcilvēkiem paskaidrot, kur un kādas ir jūsu robežas un mīļi palūgt tās ievērot. Jo, ja Jūs to nepasakāt (es neēdīšu šo zupu, pat, ja gaļu izņems ārā; lūdzu, nedodiet manam bērnam gaļu; lūdzu, beidziet mani aiztikt utt.), nevienam nav pienākums tās uzminēt. Ja pasakāt – tas jau ir varens solis pretī tam, ka citi šīs robežas var izvēlēties respektēt.
Var izvēlēties arī nerespektēt. (Atcerieties – tā nav Jūsu atbildība, tā ir viņu izvēle). Tad atgādiniet. Ja tas nelīdz, izstrādājiet plānu šo robežu nosargāšanai. Iespējams, jums būs jābūt gataviem aiziet no mājas vai attiecībām, kurās Jūsu robežas neciena. Iespējams, būs jāvar ilgstoši izturēt konfrontācija, stingri, konsekventi un mierīgi paliekot pie savas izvēles, līdz visi pamazām sāks saprast, ka nebūs vairs kā iepriekš – būs šādi, pa jaunam. Psiholoģiski viņi izies cauri posmiem: noliegums, dusmas/cīņa, kaulēšanās/pierunāšana, samierināšanās. Gaidiet, kamēr viss notiks. Izturību! (Mana mamma 8 gadus turpināja raizēties par manu dzīvību, līdz beidzot atslāba, ka es laikam tomēr dzīvošu un pat būšu vesela, un pat bērni man būs. Vai man nav dzelzs pacietība, ko? Iespējams, būs jāizdomā, kā padarīt citiem neizdevīgu un neērtu jūsu ķircināšanu vai pāraudzināšanu – būs brīžiem jāieslēdz savs Nejaukais Es vai Viltīgais Es. Iespējams, pazaudēsiet kādas jums dārgas attiecības, kādus ierastus, mīļus, svarīgus rituālus vai svētkus, zaudēsiet kādu cilvēku atbalstu, kuru pirms tam saņēmāt. Visam ir sava cena. Jūsu izvēle – cik gribat maksāt par savu izvēli. Ko esat ar mieru ziedot un ko ne. (Un te var nākt negaidīts īlens ribās no it kā domubiedru, citu veģetāriešu un vegānu puses – tā vietā, lai atbalstītu un stiprinātu, viņi var sākt izteikt savu sašutušo viedokli par to, ka neesat īsti vegāni: ka neesat gribējis maksāt tik augstu cenu un esat piekāpies, ka mājās gatavos arī gaļu; ka pie omes bērni ēdīs to, ko ome dos, lai arī jums tas sāp un nepatīk; ka neesat visu savu ģimeni spējuši pārtaisīt par vegāniem, un vēl simts un viens “īsti vegānisks” arguments. Šie viedokļi var sāpēt ne mazāk kā tuvo cilvēku atbalsta trūkums – esiet gatavi izturēt. Vai arī ejiet prom no viņiem – ja nav atbalsta, tad tāpat nav dižs zaudējums, tikai ieguvums – mazāk izēstu smadzeņu, vairāk miera.

Lai jums izdodas! Katrā grūtā brīdī Jūs varat paļauties, ka ir vismaz viens cilvēks pasaulē, kurš jūs saprot, nenosoda un atbalsta – tā esmu es. Jo es zinu, kā tas ir. Un esmu izdzīvojusi šajā cīņā. Arī jums izdosies!