Vai citur zāle zaļāka?

Novembra Bērni vegāni izdevums ir par Latvijas skolēniem un pirmsskolas izglītības iestādēs apmācībā esošiem bērniem, kuri vēlas saņemt veģetāru vai vegānisku maltīti izglītības iestādē. Jūs atradīsiet informatīvu rakstu par to, kā veidot dialogu ar mācību iestādi, pieredzes stāstu par pusdienu kastītēm bērniem uz skolu, Veselības ministrijas apstiprinātas veģetāras ēdienkartes, kā arī psiholoģes ieteikumus, kā veidot attiecības ar bērnu, kurš paziņo, ka vēlas būt vegāns!

Šie divi bildē ir mani bērni. Bērni vegāni. Prātvēderi un jokupēteri. Piepūstiem vaigiem, iestūķēti kārtu kārtām lietus drēbēs, jo rudens kā jau rudens – arī Zviedrijā tas ir slapjš un vējains. Piesēda pie bērnudārza durvīm, jo iekšā vēl tik drīz neies. Ir pulksten 7.40, un Covid-19 liek mums vecākiem bērnus atstāt PII darbinieku aprūpē, neieejot telpās. Arī priekšpusdienas uzkoda- augļi- visbiežāk tiek pasniegta ārā. Tas ap 9.00 no rīta. Rīts pavadīts, rokot smiltis, skrienot un braucot ar velo. Tad plānotās nodarbes, un drīz jau arī pusdienlaiks. Viņiem tiks pasniegtas siltas vegāniskas pusdienas, kuras piegādā ēdināšanas uzņēmums. Atceros, kad mēs pieteicām vecāko puiku dārziņā, es aizpildīju pavisam vienkāršu standarta iesniegumu, kurā no piedāvātajiem variantiem atzīmēju, ko mans bērns neēd. Bez liekiem jautājumiem, bez aizrādījumiem. Mūsu bērnudārzā vēl ir divi veģetārieši un viens bērns, kurš nelieto uzturā cūkas gaļu. Vienreiz nedēļā visiem tiek pasniegts veģetārs (bieži vien tas ir vegānisks) ēdiens.

Vai Tu arī tikko nodomāji- Zviedrijā jau savādāk nekā pie mums, tur daudz vegānu, tur sabiedrība bagātāka, tur var saņemt to, ko vēlies… ?

Jāatzīst, ka vegāniska uztura situācija izglītības iestādēs Zviedrijā nemaz tik kardināli neatšķiras no Latvijas situācijas. Ir administratīvie reģioni (komūnas jeb novadi), kuri atsakās piedāvāt vegānisku uzturu izglītības iestādēs (to gan nav daudz, iespējams, ka šajās komūnās speciāls uzturs nemaz nav pieprasīts). Ir politiķi, amatpersonas un vecāki, kuri protestē ne vien par vegāniska uztura aizliegšanu, bet arī pat par veģetāras vienas malītes nedēļā atcelšanu. Nepastāv normatīvie akti, kas dod iespēju pieprasīt vegānisku maltīti izglītības iestādēs.
Taču ir dažas nozīmīgas atšķirības Latvijas un Zviedrijas sabiedrības attieksmē, kuras ir radījušas iespēju saņemt vegānisku maltīti jau pirmsskolas izglītības iestādē. Es minēšu, manuprāt, trīs nozīmīgākos faktorus, kuru realizācija nav tieši saistīta ar finansēm, bet gan ar rīcību:
1. Gan valsts, gan nevalstisko organizāciju apzināta politika ar klimatu saistītos jautājumos- informēt sabiedrību par klimata izmaiņām, to cēloņiem un veidiem, kā katrs, mainot savus ikdienas paradumus, var mainīt planētas nākotni. Tas ir laikietilpīgs, nepārtraukts un drosmīgs process, kas notiek dažādos līmeņos un piesaistes punktos, un ir ārkārtīgi nozīmīgs. Ja cilvēks nezina, ka viņš dara nepareizi, tad kā lai viņš zina, ka ir jāmainās? Ja sabiedrība nezina, ka dzīvnieku industrija ir viens no lielākajiem klimata pārmaiņu avotiem, tad kāpēc, lai mainītu savus ēšanas paradumus? Latvijas dzīvnieku tiesību aizsardzībā darbojošās organizācijas veic fantastisku darbu, taču maz (vai nemaz) redzami ir valsts lēmumi šajā kontekstā.
2. Sabiedrības izpratne par citādo, un tā pieņemšana gan ikdienišķās starpcilvēku attiecībās (ar cieņu ieraudzīt to citādo, šajā gadījumā vegānisku dzīvesveidu, un ļaut tam būt, nevis aizliegt un likt šķēršļus attīstībai), gan likumdošanā (vegānisks dzīvesveids ir ētiski pamatota dzīvesveida izvēle, kuru saista likums pret diskrimināciju, šeit var lasīt vairāk par normatīvajiem aktiem Latvijā. Ir bijuši gadījumi, kad vegānisks uzturs Zviedrijas skolā tiek ieviests, piesaucot likumu pret diskrimināciju). Mana attālinātā pieredze liecina, ka Latvijā tieši šis pieņemšanas process ir vissarežģītākais, kas rada plaisu starp cilvēkiem un palēlina izpratnes veidošanos.
3. Ikviena cilvēka neatsveramais pienesums ceļā uz dzīvniekiem labvēlīgāku dzīvesveidu un kopības spēks. Mūsu komūnā ir daži dzīvnieku aizsardzības aktīvisti, kas strādā pašvaldībā, tādējādi veicinot ilgtspējīgu ierosinājumu un lēmumu pieņemšanu vietējā politiskajā laukā. Arī vegāniska uztura pieejamība mācību iestādēs ir daļēji viņu nopelns. Lielākā daļa sabiedrības zina, ka gaļas patēriņš ir jāsamazina, un to viņi arī dara- reizi nedēļā, mēnesī vai gadā, bet dara, jo zina, ka tas ir nepieciešams. Vegānu kopiena ir aktīva un atsaucīga- ja kāda skola atsakās papildināt ēdienkarti ar vegānisku alternatīvu, kopiena nāk palīga ar padomiem, atsauksmēm, veido zibakcijas un raksta iesniegumus atbildīgajām personām, lai veidotu diskusiju un risinātu problēmu. Katrs vegāns ar savu individuālo piemēru veic tiešu vai netiešu informatīvu sabiedrisko darbu, kas sasaucas ar manis pieminēto valsts sabiedrības informēšanas virzienu. Es ceru, ka Bērni vegāni augs par to kopienu, kas arī turpmāk būs atbalsts veģetārisma un vegānisma ieviešanai ģimenēs ar bērniem un to līdzcilvēkiem.

Mājasdarbs- kāda ir Tava loma Latvijas nākotnes veidošanā? Kādu piemēru Tu rādi saviem līdzcilvēkiem? Vai Tu esi aizdomājies, ka arī savā darbavietā Tu vari veidot ilgtspējīgu vidi? Vai esi jautājis savam novadam, kādi politiski vietējie lēmumi tiek pieņemti, lai veicinātu sabiedrības informētību par klimata izmaiņām? Tev ir visas iespējas būt vienam no daudziem puzles gabaliņiem, kas veido izglītotu un informētu Latvijas sabiedrību.

Ar draudzīgiem sveicieniem,
Sanita Ločmele

Ja Tu lasi angliski, tad šeit – https://www.ipcc.ch/ – ir aktuāla informācija par klimata izmaiņām starpvaldību darba grupās.