Viktorijas stāsts

Latviešu mamma diviem bērniem Viktorija Tarane dalās savā unikālajā pieredzē, audzinot bērnus vegānus Latvijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Šeit Viktorijas stāsts.

Es esmu Lunas un Fīniksa mamma. Es pievērsos vegānismam jau pirms apmēram 6-7 gadiem (trīs gadus pirms pieteicās pirmais bērns). Mans vīrs arī ir vegāns, mēs iepazināmies, jau abi divi būdami vegāni. Luna (3,5 g.) piedzima Jūrmalā, Fīnikss (10 mēneši) Kalifornijā.

Bērnu audzināšanā gluži nekas nav mainījies pēc pārcelšanās uz ASV, bet attiecībā uz vegānismu esmu novērojusi dažādas atšķirības.
Varu secināt, ka Latvijā joprojām pastāv uzskats, ka ir tikai viens un vienīgais pareizais veids, kā bērnus barot, audzināt un izglītot. Viss pārējais bieži vien rada sašutumu, neprasītus ieteikumus un pamācības.
ASV iedzīvotāji ir nākuši no dažādām pasaules malām, un visi ir tik ļoti pieraduši redzēt sev apkārt citādu kultūru, diētu, reliģiju un pārliecību pārstāvjus, ka nevienam pat nenāk prātā, ka citam drīkst kaut ko pārmest. Kas ir labi un kas slikti, nav īsti izmērāms lielums, tāpēc ir pieņemts cienīt apkārt esošos un neiebilst viņu dzīvesveidam.

Pārsvarā visās pirmsskolas izglītības iestādēs bērni nāk ar līdzi paņemtām pusdienām, jo bērnudārzi pusdienas nepiedāvā. Tas var likties neparocīgi, jo katru rītu jātaisa ēst līdzi ņemšanai. Dažviet pastāv opcija pasūtīt ikdienas maltītes piegādi bērnam, bet tad jārēķinās ar papildus izdevumiem. Man gan bērns ir diezgan izvēlīgs, tāpēc es labprāt pati salieku bērna lančboksu (pusdienu lādīti) ar ēdienu, ko zinu – meita noteikti apēdīs. Neviens neskatās otra traukā, audzinātāji tikai motivē bērnus savu trauku iztukšot.
Kad mana meita izdzird, ka kāds ēd vistu, viņai nāk smiekli. Sākumā nevarēju saprast, kas tad tur smieklīgs. Bet tagad attapos, ka viņa domā, ka tas ir joks. Mēs jau arī savā starpā spēlējam lauvas un izliekamies, ka viens otru apēdīsim. Kā ir ar visēdāju bērniem? Vai viņi saprot, kas tiek likts uz šķīvja? Nesens atgadījums ar Lunu, apciemojot veikalu ar lielu zivju klāstu. Ejam garām beigtajām zivīm un Luna jautā: “Ko tad viņi darīs ar visām šīm beigtajām zivīm? Metīs kompostā?” Mans secinājums, ka laikam tomēr cilvēka instinkts neliecina par to, ka beigta zivs izraisītu labu apetīti.
Lunai patīk audzēt dārzeņus un palīdzēt gatavot ēst. Mums ir neliels dārziņš gan pie mājas, gan pie viņas bērnudārza, kur augu laistīšana ir ikdienas rituāls.

Medicīnas sistēma gan ASV ir galīgi nesakārtota, tāpēc slavēt to man galīgi negribas. Tomēr, runājot par vegānismu ar mediķiem, mani nekad nav izjautājuši. Reizēm pajautā, vai lietojam papildus B12 vitamīnu vai kādā veidā uzņemam pietiekošā daudzumā dzelzi. Tas ir arī viss. Nevienam nav aizspriedumu, ka bērns varētu neuzņemt nepieciešamās uzturvielas tieši vegānisma dēļ. Drīzāk jebkura diēta var būt nesabalansēta, bet to sāk pētīt tikai tad, ja tas uzrādās ikgadējās asinsanalīzēs.
Fīniksu līdz šim pieminēju ļoti maz, jo puika joprojām ēd tikai mātes pienu. Krūts barošanai mātēm vegānēm nav ne vainas, drīzāk šis dzīvesveids palīdz izslēgt spēcīgus alergēnus. Man bieži vien griež acīs jauno māmiņu bažas par to, kā lai pieradina bērniņu pie govs piena produktiem. Govs piens nereti bērniem mēdz izraisīt vemšanu vai caureju.
Es labi saprotu jebkuru māmiņu, kad bērniņš ir jāatradina no krūts un ir jāmeklē alternatīva. No savas pieredzes varu teikt, ka Oatly auzu piens mums aizgāja uz urrā! Nekādas atšķaidīšanas vai pakāpeniskas pieradināšanas nebija vajadzīgas. Vai tad šī nav brīnišķīga ziņa? Aizstāt krūti bērnam jau ir liels piedzīvojums, tad kāpēc lai to darītu, izmantojot tik agresīvu produktu kā govs piens?! Fīniksa svara pieaugums ir lielisks, un puika ir ļoti dzīvespriecīgs.

Covid-19 situācijas sakarā rodas pārdomas par pandēmijas sakni, un tās saikni ar dzīvnieku produktu patēriņu. Ļoti grūti saprast, kāpēc joprojām globāli tiek piešķirtas valsts subsīdijas tik postošai industrijai (dzīvnieku audzēšana cilvēku vajadzību apmierināšanai), kuras rezultātā atkal un atkal dzimst jaunas epidēmijas. Vai cilvēki drīzāk upurētu savu brīvību nekā ēšanas paradumus? Vai arī par šo pandēmijas saikni ir aizliegts runāt?

No savas pieredzes varu teikt, ka visi vegānbērni, ko esmu satikusi, aug un attīstās atbilstoši sava vecuma normām. Bieži vien vegānbērnu vecāki tiek neattaisnoti izaicināti savu pārliecību dēļ, bet, par laimi, šie izaicinājumi raisa vēl lielāku vēlmi izglītoties un audzināt brīnišķīgus bērnus