Vistas, olas un Tu!

Sandris Ādminis ir dzīvnieku un Bērnu vegānu draugs. Viņa veidotais radioraidījums Zootehnikums runā par cilvēku un pārējo sugu attiecībām. Pēclieldienu noskaņā Sandris mums sniedz ieskatu par vistām un to olām jeb, precīzāk izsakoties,- kā olas nonāk līdz Tavai virtuvei. Vai vistas mums priecīgi dod olas vai tomēr cilvēks piepūlas, lai olas tiktu paņemtas? Kāda ir vistu ikdiena? Vai arī Tevī mīt romatizēta pārliecība, ka tūkstošiem olu visos Latvijas veikalos nāk no nelielām viensētām, kur vistas brīvi rušinās zem upeņu krūma, draiski kladzina savā starpā un pa ziemu dēj cālīšus?

Īsi sakot, olu ražošana neizbēgami kaitē putniem, bet mēs negribam viņiem darīt pāri. Mums nav jādzīvo uz viņu rēķina. Neviens dzīvnieks brīvprātīgi neatdod savu dzīvību, brīvību, bērnu vai olas: “Ņemiet droši, tas viss ir jums!”. Mēs to visu no dzīvniekiem vienkārši paņemam.

Vistas, tāpat kā citi dzīvnieki, ir sajūtošas būtnes, katra ar savu unikālo personību un raksturu. Būdamas izteikti sabiedriskas, viņas komunicē ar vismaz 25 dažādiem signāliem. Ņemot vērā arī viņu atmiņu un problēmu risināšanas spējas, zinātnieki vistas mēdz raksturot kā spējīgākas par dažu cilvēkbērnu, kas ir vecumā, kurā mācās staigāt. Pētījumos ir novērots , ka viņas spēj veidot ciešas sociālās saiknes un draudzību ar citu sugu būtnēm, atšķirt dažādas sejas, just līdzi tiem, kas ir apdraudēti, un pat sērot par citiem mirušiem putniem.

BŪRI

Olu industrijā absolūto vairumu vistu tur intensīvās ražošanas apstākļos, metāla būros jeb sprostos, strikti pragmatiskos apstākļos – cenšoties izdabūt maksimālu labumu pēc iespējas īsākā laikā. Tā ir standarta pieeja. Pat audzētāji šīs ražotnes nekautrējas saukt par “putnu fabrikām”, kā nekā katrā bez-logu kūtī vienkopus atrodas desmitiem tūkstoši vistu. Sprostu sistēmās viņas tur tādā blīvumā, ka vistas nevar pat brīvi izplest spārnus, nerunājot par iespēju īstenot sugas dabiskos instinktus – kašņāties pa zemi, “vannoties” smiltīs, veidot perēkļus un uzkāpt uz zara vai laktas, kas putniem rada drošības sajūtu. Pavadot mūžu, stāvot uz grīdas restēm, viņām deformējas kājas un rodas savainojumi, bet stresa dēļ viņas zaudē spalvas.

MĒSLI

Putnu izkārnījumi, kas krājas zem būriem, rada tik daudz indīgu gāzu, it īpaši asi smakojošo amonjaku, ka pat pēc neilgas uzturēšanās šādā telpā sāk asarot acis. Vai brīnums, ka putniem, kas spiesti tādos apstākļos dzīvot visu laiku, rodas acu un elpceļu iekaisumi? Diemžēl tāda turēšana ir biznesam tīkamākā.

KNĀBJI

Ierasta prakse ir knābju galu apgriešana jaundzimušajām vistiņām, lai tādējādi mazinātu stresa izraisītu agresiju un kanibālismu, knābjot vienai otru, kā arī izraustot savas spalvas. Šī prakse sastopama pat “brīvajos” apstākļos. Knābjus vistām nogriež bez anestēzijas, lai gan tie ir ļoti jutīgi.

TURBO-DĒŠANA

Peļņas dzīti, cilvēki ir mākslīgās atlases jeb selekcijas ceļā radījuši ģenētiski tik pārveidotas vistas, ka mūsdienās var lepoties ar vistām, kuras “dod” vairāk nekā 300 olas gadā. Savvaļas vistas, no kurām šie putni cēlušies, gadā izdēj tikai kādas 10-15 olas. Šādai “turbo-dēšanai” ir dramatiskas sekas uz vistu veselību, jo olas no ķermeņa izvada lielu daudzumu uzturvielu: gan vitamīnus un olbaltumvielas, gan kalciju. Rezultātā viņas cieš no mokošām kaulu slimībām, daudz biežākiem lūzumiem un citām veselības problēmām. Intensīvās dēšanas dēļ, ko viņas pašas nekontrolē, jo to nosaka viņu pārveidotā ģenētika, olas mēdz arī fiziski iesprūst viņu ķermeņos un izraisīt nāvi. Kā atzīst audzētāji, ik pa laikam vistas mirst no tā, ka vienkārši “olas iesprūdušas” un radies iekaisums: “Vistiņai olvadā tāda biezputra no olām…”. Ja viņām to ļauj, vistas ar lielāko prieku pašas apēd savas olas, uzņemot atpakaļ zaudētās uzturvielas.

IZTĒRĒTAS VISTAS

Tāpat kā zīdītāju mātītēm, arī vistām olšūnu skaits ir ierobežots un ar laiku krītas viņu reproduktīvā spēja. Vistām tas izpaužas tā, ka 8-12 mēnešu vecumā viņu dējība sāk mazināties. Šī iemesla dēļ ražotājiem izdevīgāk ir viņas nomainīt – par “iztērētām” sauktās vistas nokauj un aizvieto ar jaunām. Tas notiek pavisam agrā vecumā, lai gan viņas varētu nodzīvot daudz ilgāk, pat 10 gadus. Piemēram, Alūksnes olu ražotne vistas “nomaina” jau 16 mēnešu vecumā, pirms viņas sasniegušas pusotra gada vecumu. Viņas tiek “realizētas” vietējiem zemniekiem un rūpnieciskiem pircējiem (droši vien kautuvēm). Tas nav nekas neparasts – visās “dzīvnieku fabrikās” lietas notiek pēc “dzīvo un ražo ātri, mirsti jauns” principa.

GAILĪŠI

Inkubatori jeb “mākslīgās mātes” masveidā “izperē” cāļus bez vistas klātbūtnes, kaut arī vistas vienmēr gribētu savus cāļus izperēt pašas. Daudzi nezina, ka sākotnējais cāļu skaits ir daudz lielāks, jo izšķiļas arī gailēni, bet, lai viņi lieki netērētu barību un vietu, jau dienu vēlāk cāļus uz konveijera sašķiro gailīšos un vistiņās. Vistiņas izaudzē novietnē un/vai ar laiku ieliek sprostos kā topošās dējējas, bet gailīši olu industrijai nav vajadzīgi. Viņi arī neizaug tik lieli kā gaļas ražošanai selekcionētie cāļi “broileri” (no angļu valodas “broil” – cept).

Pieņemot, ka gailiši piedzimst apmēram tikpat, cik vistiņas, ik gadu izšķiļas vairāki miljoni šo gailīšu. Kur viņi visi paliek? Putnu fabrikām viņus visizdevīgāk ir uzreiz iznīcināt, nosmacējot plēves maisos vai ar oglekļa dioksīdu, vai arī samaļot šos cāļus dzīvus elektriskās “gaļas mašīnās”. ES regulā Nr 1099 lasāms, ka macerācija kā viena no atļautām putnu nogalināšanas metodēm, ir: “visa dzīvnieka tūlītēja sasmalcināšana”, ko veic līdz 3 dienas veciem cāļiem. Ja tev nervi stipri un gribi to redzēt savām acīm, iespējams noskatīties arī video ierakstus.

Kāpēc dzīvnieku draugi neēd arī brīvo vistu olas?

Ja vistas tur salīdzinoši labākos apstākļos, tad atkrīt dažas no nežēlīgajām fabriku praksēm, taču ir vairāki iemesli, kāpēc nelietot arī šīs olas. Pirms tos aplūkojam – vai jums nešķiet, ka jau vārdu savienojums “turēt brīvībā” ir uzmanības vērts? Līdzīgi kā “apaļš kvadrāts” vai “pieklājīga piekaušana”.

Ja šīs vistas ir nopirktas no putnu fabrikām vai pavairotājiem, ar šo naudu tik un tā tiek veicinātas visas problēmas, kas ar to saistītas. Tostarp mazo gailēnu iznīcināšana. Arī vistu ģenētisko izmaiņu radītās veselības problēmas nepazūd. 

2019. gadā medijos izskanēja, ka Latvijā top modernas vistu novietnes. Tajās vienkopus tiek “turētas brīvībā” 20 000 (!) vistas un viņām esot pieejams arī pastaigu laukums – līdzīgi kā mūsdienīgās ieslodzījuma vietās. Lai gan būru tur vairs nav, arī šādi apstākļi joprojām ir tālu no tā, kādas ir šo putnu vajadzības normālai uzvedībai, instinktu izpaušanai.

Skats no 2020.g. Alūksnē uzceltās “brīvo vistu” fermas (video).

Uz olu iepakojumiem bieži var redzēt laimīgās dējējas zaļā ziedu pļavā, fonā debesis, un saulīte silda. To visu ir ļauts pircējiem rādīt, pat tad, ja patiesībā olas ir dētas slēgtās telpās bez saules gaismas un svaiga gaisa, bez iespējas kašņāties zemē vai izperēt un izaudzināt cālēnus. Realitāte ir pavisam citāda nekā jaukais mārketinga stāsts.

Pat ja tiešām brīvāki bioloģiskās putnkopības apstākļi ir “mazāks ļaunums” un tur vistām doti nedaudz labāki apstākļi, ikvienā fermā viņas galu galā izmanto kā ražošanas līdzekļus peļņai. Jebkāds atbalsts olu industrijai nozīmē, ka veicinām viņu pārveidošanu gēnu līmenī un pavairošanu olu “turbo ražošanai”, stresa, sāpju un ciešanu radīšanu, gailēnu iznīcināšanu un praktiski vienmēr arī “iztērēto” dējēju nokaušanu, kad viņas vairs nespēj nest tik lielus ienākumus kā sākumā.

Atkāpjoties no labturības detaļām, problēmas būtība ir jau jautājumā par cieņu. Mēs esam pilnībā pārņēmuši šo būtņu reproduktīvo sistēmu un to izmantojam savu ieradumu un vēlmju apmierināšanai. Sajūtošus, visai attapīgus un nevainīgus putnus esam paverdzinājuši olu dēļ, kas nav nekas obligāts uzturā. Bet beigās no viņiem vardarbīgi atbrīvojamies. Olu industrija būtiski neatšķiras no gaļas industrijas, kur cietsirdība ir neatņemama daļa no procesa un visiem dzīvniekiem tiek atņemta gan brīvība, gan dzīvība un iespēja nodzīvot savu mūžu.

🥚🥚🥚🥚🥚🥚🥚🥚🥚🥚🥚🥚🥚🥚🥚🥚🥚

Ja vēlies uzzināt, kā aizvietot olas, ēdienu gatavošanas procesā, lasi Marutas Rampānes sagatavotos ieteikumus sadaļā Receptes.