Zanes stāsts

Zane Brakovska ir mamma 4 gadus vecam puisēnam, un viņa mīl dzīvniekus. Tā pa īstam un visus! Taču ne vienmēr šī mīlestība ir bijusi dzīvniekiem labvēlīga, jo tradīcijas, kultūra un paaudžu vēstījums par to, kā dzīvot pareizi,veidoja viņas pasaules uztveri. Šeit Zanes stāsts.

Nāku no Latgales, bērnību pavadīju nevis dārziņā, bet gan laukos. Visiem maniem draugiem bija 4 kājas, un ja kādam no viņiem bija 2, tad tā bija vista vai gailis. Dārza labumi, piens, gaļa un olas ar treknu EKO zīmi bija mans uzturs. Tādā Nārnijas efekta burbulī arī dzīvoju savu apzināto dzīvi. Ja reiz tā bija laukos pie vecmammas, tad tā ir visur.

Vienmēr esmu bijusi vesela un nekad nav nācies domāt par uzturu veselības aspektu dēļ, līdz pie mums ciemojās kolosāli jauka un atvērta ģimene, kuri tikko bija uzsākuši savu vegānisko ceļu un ieteica mums filmu ‘’What the health’’. Biju skeptiska, jo ar veselību viss bija kārtībā un ikdienu mainīt pat prātā nenāca. Tomēr, noskatoties filmu, izlēmām vismaz pamēģināt augu valsts uzturu, un tā sākās mans atvaļinājums. Trīs nedēļas jaunu produktu meklējumos veikalu plauktos, recepšu meklējumos internetā un zināšanu papildināšanā par uzturu. Un man, kurai viss bija kārtībā, pazuda menstruālās sāpes, vīram uzlabojās pašsajūta, viņš kļuva enerģiskāks. Un es neko nesapratu. Kā? Kā man var nesāpēt tas, kas gadiem likās kā norma? Kā vīrietis var justies labāk, neēdot gaļu? Bet rezultāts bija pārāk acīmredzams, lai neturpinātu iesākto. Nāca informācija, un zuda stereotipi, sapratu, ka augu valsts uzturs ne tikai ir piemērots bērniem, bet arī labākais, ko varu dot. Nespēju to mazo organismu indēt ar iepriekš tik ikdienišķām lietām, tāpēc maksimāli daudz mācījos par uzturu un nepieciešamajām uzturvielām, lai dotu pilnvērtīgu un augošam organismam atbilstošu ēdienu. 

Mani jau ļoti sen ir uztraukušas klimata pārmaiņas un plastmasas piesārņojums vidē. Auduma maisiņš iepirkumiem, atkritumu šķirošana, ceļmalu tīrīšana ar dēlu pavasaros likās liela artava līdz brīdim, kad uzzināju, ka šīs planētas resursi ir ierobežoti un tās lielākā problēma ir industriālā lopkopība. Izvēle neapēst mana bērna nākotni likās kā vienīgā un pareizā. Es gribu, lai mans bērns mani neuzskata par barbaru, kurš egoistiski ēda visu, kas kustējās līdz nekas vairs nepalika pāri. Jo īpaši tagad, kad dzīvojam informācijas laikmetā un visu uzturam nepieciešamo varam iegādāties veikalā. Es, nenoliedzami, kā jebkurš vecāks, gribu dot savam bērnam labāko gan tagad, gan nākotnē. 

Atceros bērnību, kad pēc ‘’cūku bērēm’’ sekoja brauciens uz Viļānu gadatirgu, kur iegādājāmies jaunu sivēntiņu. Vienreiz cūciņa bija īpašāka un ar garām austiņām. Mēs viņu nokristījām par Noru. Mums visiem viņa patika, un Nora izpelnījās īpašāku attieksmi kā viņas pirmsgājējas. Gāja laiks, Nora auga, un mammas jubileja tuvojās. Skandāls, puņķi un asaras, bet es nespēju apturēt kārtējās cūku bēres. Pie jubilejas galda gaļas ēdienus neēdu un uz ģimeni skatījos kā uz nodevējiem. Kā var smejoties ēst kādu, kurš bija mīļš?! Nevienu neinteresēja ne Nora, ne manas sajūtas. Ar laiku tas aizmirsās, līdz manā dzīvē parādījās bērns un man šim jāiziet cauri vēl vienu reizi, tikai šoreiz ir spēja sadzirdēt bērna emocijas un spēja ietekmēt situāciju. Mans bērns mīl dzīvniekus- tā pa īstam un neviltoti. Viņš ir pateicis, ka neēdīs mirušu ķermeni. Viņš zina, ka zivij sāp, un negrib to pieņemt kā normu. Viņš zina, ka ir dzēris manu pienu un govs piens domāts teliņiem. Viņš pārdzīvo līdzi Bembijam, kura mammu nošauj mednieki un uzskata, ka mednieki ir slikti un sliktiem cilvēkiem jāsēž cietumā. Viņš zina, ka vectēvs ir mednieks, bet nav slikts, un tas viņu mulsina. Bet es esmu ar viņu, lai atbalstītu, mācītu, skaidrotu, bet nemelotu par to, ko parasti noklusē. 

Es augot mācījos no vecākiem un manas apkārtējās vides, gluži tāpat kā to darīja mani vecāki. Bet ir informācijas laikmets, zinātne ir attīstījusies, ēšanas paradumi ir mainījušies, daudz vairāk ir pārstrādātu produktu. Ja agrāk cīsiņš vai šķiņķītis bija tikai svētkos, tad tagad tā ir ikdiena. Zinot to, cik ļoti tas nodara pāri veselībai, tad uzskatu par savu pienākumu paskaidrot to savam bērnam. Es mācos pati un mācu bērnu. Ar savu bērnu daudz runāju par ēdienu, jo, ja tas būtu iespējams, viņš pārtiktu tikai no virtuļiem un čipsiem. Svarīgs ir dažāds ēdiens, krāsains, mazāk pārstrādāts, lai reiz piepildītu sapni par džudo un svarcelšanu. Mācos pati un mācu viņam. Mūsu mājās nav gaļas un govs piena, tā ir apzināta izvēle, mans bērns, zinot, kā rodas gaļa un kam patiesībā domāts piens, to atbalsta. 

Prātā nāk 2009. gada filma “The Box”, kur ģimene, nospiežot pogu, iegūst miljonu, bet kāda viņiem nezināma persona mirst. Viņiem bija smagi apzināties, ka vēl kāds ir nospiedis pogu un nu ir jāmirst viņu bērnam. Uzskatu, ka katrs cīsiņš, kotlete un karbonāde ir kā poga, ko nospiežam ik dienas, aizmirstot, ka tas kādam atņem dzīvību, kaitē pašu veselībai un planētai, uz kuras dzīvojam. Un kādā brīdī izvēle ,ko izdarām, var pavērsties pret mums pašiem. Neesam sudzisti, mīlam sevi, dabu un dzīvniekus -nevis drusku, bet tā pa īstam!